šovakars

es šovakar pūcējos. uz palodzes stāv nospiežamā kafijas kanna ar kūpošu šķidrumu tajā, balta piena kanniņa un cukurtrauks ar stāstu, nē, stāstiņu. viņš piedzima Norvēģijā. visticamāk uz turieni es lidotu, ja būtu pūce, un ja pūces būtu gājputni. un vēl es tagad apgrieztu galvu uz otru pusi tāpēc vien, ka to spētu. tāpēc vien, ka to spēju, es tagad ķeros pie nepadarītajiem darbiem. ja nav citas motivācijas, šī noder itin labi. vai pūces apmeklē iedvesma? un kāda viņa izskatās? cilvēka iedvesmai ir eņģeļa spārni, lai tā varētu lidot. pūces iedvesma droši vien ir garkājaina. varbūt pat tik garkājaina, ka, nostājoties pie koka, tās seja ir tieši tā zara augstumā, uz kura sēž pūce. es te sēžu ceturtajā stāvā. ak, kas par kājām! par kājām. man patīk siltas, rakstainas zeķes. varbūt raksti ir tie, kas ievijas manas zemes zāles stiebros un meža brikšņos, sapinas un nelaiž prom. tad pamazām piespiež apsēsties uz celma un neviena nemanīti vijas caur un ap sirdi, savelkas cieši, cieši, liek pieglausties zemei, apgulties un nekad nevēlēties piecelties. pārvērsties rakstā uz tās, kas lokās un dejo vējā virmojošā pļavā.

spoku stundā

Dažreiz, kad es ne no šā, ne no tā pamostos pusnaktī, man gribas aizlidot uz mēnesi. Uzsist knipi pa viņa spīdīgo pieri, kas truacē manu miegu, iebukņīt sānos un pūcīgi norūkt, lai savāc savas zvaigznes un tinas tālēs zilajās. Man gribas paņemt bajānu no gleznas virs klavierēm un iekāpt gleznā pie pretējās sienas, kur bango viļņi mīļajā Vidzemes jūrmalā, apsēsties smiltīs, spēlēt, kaut arī neprotu, dziedāt kā bērnībā pirms miega un ar skatienu pavadīt skrienošos mākoņus. Un tad aizmigt vēja šūpulī. Man gribas pamosties Limbažos uz mazās tahtiņas septiņos no rīta. Saģērbties, paēst brokastu maizītes un padzert kafiju, kuru pagatavojusi vēl naktskreklā un halātā ģērbtā mamma. Paņemt skolas somu un 7:45 stāvēt uz Jaunās ielas un gaidīt Gundegu, apzinoties, ka ātrāk par 7:55 viņa neatnāks, kaut arī skola sākas 8:00. Sveicināties ar skolasbiedriem, pierunāt Elīnu (kaut arī liela pierunāšana nemaz nav vajadzīga) arī pagaidīt kopā ar mani un tad trijatā doties uz skolu, kur mana lielākā problēma ir daudzās tukšās bioloģijas darba burtnīcas lapas. Man gribas garajā starpbrīdī aši, aši kaut ko iekost, lai pēc tam sēdētu kādā gaitenī un dziedātu kopā ar Gundegu. Un tad pie mums atnāktu Undīne ar fotoaparātu un es atrastos tajā fotogrāfijā, kas ierāmēta stāv uz klavierēm. Un tad es dotos mājās, labākajā gadījumā 15 minūtes paspēlētu vijoli, uz ātru roku izpildītu solfedžo mājas darbu (mūzikas literatūrai man nepietiktu laika) un dotos uz mūzikas skolu, kur pēc 3 mācību stundām sēdētu tāpat vien vēl vienu, kamēr Gundegai beidzas ģitāras stunda. Pēc tam mēs sēdētu pie Krampīša kabineta un dziedātu, dziedātu, dziedātu. Un kaut kad mēs sapostos mājupceļam, ietu ar līkumu, jo īsākais ceļš prasītu tikai pāris minūtes. Un tad mēs stāvētu vietā, kur mūsu ceļi šķiras un pļāpātu, raudzītos zvaigznēs, meklētu Lielo Greizo Lāci, grieztos ar ģitāras čeholu rokās, līdz beidzot šķirtos līdz nākamajam rītam. Un tad es pārnāktu mājās, kur ir pagatavotas siltas vakariņas, paēstu un sēstos pie virtuves galda, lai mācītos. Bioloģijas darba burtnīcai man līdz vienpadsmitiem laika nepietiktu neatkarīgi no tā, cikos es mācības būtu sākusi. Es ierušinātos gultā, manu kāju ielokā gulētu Fredis, naktslampas gaismā es lasītu grāmatu līdz četriem rītā un būtu laimīga.

Vai tad es neesmu laimīga? Dažreiz tiešām nezinu, vai esmu...

pārmaiņas

es šonakt sapņoju, ka viss nenotiek, kā esmu gaidījusi. ka mana iecerētā dzīve pielīp viņai, nevis man. un par to es viņu ienīstu arī pamodusies. ienīstu līdz kaulam, zobus sakodusi, plaukstas dūrēs savilkusi. naids manī iesūcas līdz ar jauno matu krāsu, es - blondīne nemēdzu nīst. vai vismaz par to skaļi (cik nu) runāt.

drīz sāksies mans pēdējais gads skolā. un ja mana dzīve tomēr nepielips viņai, tad es tur pavadīšu lielāko daļu sava laika. man ir jauna kafijas krūze. bez osas, toties ar vāciņu. un tā nav termokrūze, nē. ja interesē, iegūglē "eco cup"! pats galvenais ir spēja saglabāt uzmanību visas dienas garumā. lai tas izdotos, primārais ir kafija. ja ir primārais, tad jābūt arī sekundārajam, bet par to vēlāk, kad būšu atradusi vajadzīgo.

es ilgojos pēc mājām.

summer wine

man patīk, ka varu tumsā aizvērt aiz sevis durvis un izģērbties.

novilkt visu, kas traucē sajust pamatu zem kājām, un tad ar pēdām piesūkties pie zemes.

ietupties ceļos, iegrimt tajā.

jo ciešāk piekļaujos pamatam, jo koncentrētāka ir enerģija starp mani un to.

jo spēcīgāks atspēriens, jo augstāks un tālāks lidojums.

šejiene

es dzīvoju uz pakalna. tepat netālu ir mežs. mana iela ir priekšpēdējā, augstāk ir vēl viena maziņa, kurai vienā pusē ir māju pagalmi, bet otrā - jau minētais mežs. es tur vēl neesmu bijusi, bet tas nekas. viņš pats nāk pie manis, kad sēžu uz terases un malkoju kafiju. blakus esošajos ķiršos nobriedušas ogas, strazdi un sīļi lido ar tām mieloties. strazdu iela, tāds arī ir nosaukums, ja to iztulko. lejā ir upe, tur dzīvo pīles un gulbji. laiku pa laikam garām pabrauc kāds patruļas kuteris, neliela jahta vai kravas kuģītis. nedaudz tālāk, ejot gar krastu, var satikt zirgus, kuri noskatās uz mani gudru skatienu, it kā zinātu visu par manu pagātni, tagadni un nākotni. arī šejienes cilvēkiem piemīt šāds skatiens, sevišķi tiem, kuru matos vietām mirdz sudrabs, bet acīs joprojām sprēgā jauneklīgas uguntiņas. katru dienu noteiktos pulksteņa laikos zvana baznīcas zvani, un mana laika izjūta mainās. ir taču tik labi atstāt laika pieskatīšanu kāda cita ziņā, lai nodotos savas dzīves dzīvošanai un baudīšanai. Ziedonis reiz teicis, ka laime ir laika, ne telpas kategorija. es piekrītu.

pa īstam

jau sen gribas parunāt. tā pa īstam un no sirds. un patiesi. nav pat ne mazākās nojausmas, par ko un kāpēc. ir tikko manāma sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un varbūt šis "kaut kas" ir dziļi dvēseliska saruna. bet nav jau neviena, kas klausās. un man nemaz nevajag, lai klausās. man vajag, lai stāsta, man vajag klausīties un atbildēt. atbildēt patiesi, dziļi, dvēseliski, godīgi pret sevi. tāda saruna ir apbrīnojami dziedinoša. un dziedināšana man ir vajadzīga.

man vajag dziedināt sevi no bailēm par neizdošanos. nav jau tā, ka man trūktu drosmes vai pašapziņas ko darīt. un es daru, bet visu laiku kaut kur dziļi zemapziņā kāds stāsta, ka nav jau vērts pūlēties, manām ambīcijām nav seguma, es taču nekad neko paveikusi tā, lai rezultāts mani apmieriātu. tā nav taisnība, es zinu, bet mani pretargumenti ir pavisam niecīgi, jo ir bijusi tikai viena tāda reize, kad esmu bijusi tiešām apmierināta ar padarīto, tāpēc ir grūti droši apgalvot, ka izdošanās cēlonis bija mans darbs. tikpat labi tā varētu būt neticama veiksme, pareizo apstākļu sakritība. un tā ir tikai profesionālā dzīve.

nemaz negribas domāt par to, kāda neizdošanās varētu gaidīt personīgajā dzīvē, ņemot vērā, ka izdošanās ir tikai apstākļu sakritības rezultāts. ja tā, tad pasaulē ir ļoti daudz veiksmes. es prasu tikai nelielu daļiņu no tās. un mazliet vairāk darītprieka un apņēmības. tādas īstas apņēmības, jo es zinu, kā ir ar manu apņemšanos. bezmiega naktīs šķiet, ka visa pasaule ir pie manām kājām, ka nav nekā neiespējama. un tad mans prāts izgudro visādas jaunas apņemšanās. no rīta es pamostos trokšņu pilnā pasaulē, tie piepilda manu prātu ar līdz riebumam ikdienišķām problēmiņām, kas pa vienai izdzēš manas apņemšanās. un vispār - vai apņemties būt atvērtai skaistuma, mīlestības, labestības priekšā nav muļķīgi? es arī esmu tikai cilvēks, kurš ne vienmēr pamana acīm redzamo, ne vienmēr sajūt kāda cilvēka rūpes, vajadzību pēc manis. un mans mērķis jau nav sāpināt. tā vienkārši sanāk, neticama neveiksme, nepareizo apstākļu sakritība. un tā ir mana personīgā dzīve...

Daugavas vārava

Daugavas ūdens virsu laiku pa laikam klāj sudrabs, kuru no dzīlēm izmet viņas sirds, strauji pulsēdama un saukdama savu meitu mājās. tas saulē zaigo vairāk nekā visās varavīksnes krāsās, šalc un saldeni vilina ar stāstiem par mājām, kur gliemežvākos jau nobriedušas pērles līgavas matu rotai, kur ūdensrozes ar katru gadu izaug aizvien brangākas, lai to smalko ziedlapu baltais palags klātu kāzu gultu. oļi upes dzelmē guļ cieši cits pie cita, nekustīgi kopš pēdējās reizes, kad viņa traukdamās sacēla milzu virpuļus, izmētādama tos pa malu malām. vēl tagad mazās ūdens radības to atceras un negribīgi ierīko mājvietas tuvu princeses pilij.

atceries, kā tu draiski rotaļājies ar visu, kas gadījās ceļā, kā slēpies viena ūdenszālēs, kas vienmēr saķērās matos. atceries, kā vakarā mēness dziedāja tev šūpuļa dziesmas un zvaigznes čukstēja par princi, kas jau ir ceļā. viņš ir klāt... viņš gaida uz pils kāpnēm, ik dienu veras augšup un cer, ik rītu, pamodies un sapratis, ka joprojām ir viens, lūdz Daugavu, lai tā izmet vēl sauju sudraba. šoreiz viņa noteikti pamanīs, sadzirdēs...

es redzu un dzirdu, bet nenākšu. vēl ne... kaut arī sāp ik solis, kas sperts uz zemes, kaut arī viņš gaida.

īstā mīlestībā jēgu rod pat sāpes.

tovakars

samtaina tumsa pārņem visu būtni un aizdara manas acis. nenāks vairs pasaule manā priekšā, nekritīs ceļos, nelūgsies pēc ubagu dāvanām, necelsies dumpīgi kājās, nesaņemdama, ko gaidījusi. un neiešu es pasaulē, neprasīšu to, ko tā nevar dot, un neskumšu par patiesību. un izmisums mani pārņem, kārtējo reizi prātā izrunājot šo apņemšanos. es zinu, ka tā pāries pati no sevis, kad ausīs rīts, kad manas acis atkal atvērs kutinoši gaismas stari. es zinu, ka rīts nav gudrāks par vakaru, ka patiesībā ir gluži otrādi. jauns un vieglprātīgs rīts gudrāks par sirmu un pieredzes bagātu vakaru? nē...

patiesība ir viena - katram sava patiesība. tas, kas ir īsts manā dzīvē, nav iespējams tavā. un pat ja mēs savienotos kādām svētām saitēm, mums paliktu katram sava patiesība, jo dzīves un galvas tik un tā ir divas. lai kā gribētu, lai cik cieši apņemtos, mēs nespētu dzīvot vienu dzīvi, un kādu brīdi neizbēgami pienāktu sirmais vakars un noliktu visu savās vietās, atpiņķerētu jūrnieku mezglos savienotos pavedienus, palaistu katru atsevišķi vējā... maz ticams, ka tie atkal sastaptos no rīta. cerams, ka nesastaptos; no rīta jau visu ko var sagaidīt.

rīts un vakars. un kurā no šiem abiem ir vairāk patiesības?

meklēšana

kas meklē, tas atrod.

bet vai tas, kurš meklē, vai tas atrodas? vai meklēšana nesanāk bēgšana no atrašanas? mēs protam meklēt un atrast, jā, nudien, bet vai tādā veidā mēs nepazaudējamies? un ja kāds mūs savā ceļā atrod, vai mēs neesam pārāk pazaudējušies, lai ļautos atrasties?

es esmu pazaudējusies un nogurusi no meklēšanas. es negribu vairs meklēt, es negribu tikt meklēta. es gribu gaidīt un atrasties.

manas mūžības

45 minūtes gaidīšanas var šķist kā mūžība. taču arī mūžība reiz paiet, un es skrienu tālāk, pretī nākamajai - klusai, mājīgai, pārņemošai, sagūstošai, kaitinošai, tādai, no kuras es bēgu, atpakaļ neskatīdamās, līdz paklūpu un iekrītu vismūžīgākajā mūžībā. tur laiks pazūd kā melnajā caurumā, kurš izsviež mani ar visu mūžību laukā, kad pašam labpatīk. tikko modusies Daugava plaši atver savas tumšzilās acis, saule jau riet, un šodiena, vilcienu sabradāta, uz dzelzceļa tilta sadeg sarkanās ugunīs.

par pelēku pelēkāki pelni pārklāj pasauli...

cucurrucucu paloma

elpojiet dziļi!

un neņemiet galvā, ka dvēseli plosa viesuļvētras, kas saceļ milzīgus viļņus, lai tie aizskalotu nodarījuma pēdas. tas nekas, ka pat milzu vilnis neaizskalo visu, nekas, ka paliek pāris zāles stiebru, kas izkalst saulē un sāpīgi dur, atgādinādami par bijušo. nekas...

elpojiet dziļi!

ļaujieties nāvējošām kaislibām, ļaujieties aso stiebru dzēlieniem, ļaujieties! krītiet bezdibeņos, visos pēc kārtas, ļaujieties sāpēm, kas pārņem visu esību brīdī, kad kritiens beidzas, iegrimstiet oļu starpās. kliedziet!

tikai elpojiet dziļi...

mīliet, ienīstiet līdz galējībām, skumstiet un priecājieties, lidojiet un lieniet pa zemes virsu. dzīvojiet!

bet neaizmirstiet - elpojiet dziļi!

gultā ar kaimiņiem pret pašas gribu

mana gulta atrodas pie sienas, aiz kuras norit kaimiņu pēdējā laikā ļoti aktīvā un klišejām pārbāztā intīmā dzīve. man jau nebūtu nekas pretī pret šādu threesome, ja man būtu kaut kādas novirzes un ja vien tas nenotiktu tik skaļi, ka uzrauj mani no miega un neļauj aizmigt, līdz viss norimis. kaitinoši, vai ne? vēl jo vairāk kaitina fakts, ka kaimiņos mītošais šiva, kas tik dievišķi aplaimo savu parvati, nespēj paciest manu klavierspēli pēc septiņiem vakarā, tāpēc tikpat aktīvi, cik tagad iegurni pret, khm ***, tādos gadījumos viņš sit dūrē savilkto plaukstu pret sienu. nesaprotu, vai man vajadzētu izmēģināt tādu pašu taktiku vai izvēlēties ko inteleģentāku, lai atriebtos, piemēram, pārstumt atpakaļ klavieres pie sienas, kur šobrīd ir mana gulta...

saplosīta

vējš mani šodien saplosījis gabalos. pinkainie, kopš pēcpusdienas joprojām neķemmētie mati nevīžīgās šķipsnās krīt pār pieri. skropstu tuša nenotīrīta drūp aizvien sīkākos gabaliņos ik reizi, kad aizmirstos un saberzēju acis. klausos mazliet smeldzīgu mūziciņu (mūziciņa ir viss, ko nevar apzīmēt ar vārdiem "klasiskā" vai "akadēmiskā"). no astoņpadsmit svecēm, kuras atrodas manā istabā, šovakar iedegtas tās četras, kuras iestiprinātas ar smiltīm pildītā puķpodā uz pianīna. pārlieku spoža gaisma vēja saplosītajiem ir kaitīga. kaitīga ir arī nemanāma zoda pacelšana, kas liek skatienam notvert pretī ieinteresēti verošos silti brūnu acu pāri. kaitīgi ir pēc tam braukt autobusā kopā ar šo brūno acu pāri, stāvēt tam iepretim gandrīz blakus sešu pieturu garumā, skatīties un nenovērsties, bet baidīties izrunāt kādu vārdu, lai neizjauktu mirkļa burvību (lai gan - tīri tehniski sešu pieturu garš ceļš neietilpst laika posmā, kas atbilst mirkļa kategorijai, tādēļ mirkļa burvības izjaukšana šādā gadījumā nav iespējama). ir kaitīgi pēkšņi samulst un godīgi izkāpt no autobusa savā pieturā, ļaujot brūnajam acu pārim aizbraukt kaut kur nezināmā tālumā, lai pēc tam visu vakaru domīgi grauztu sāļu popkornu no milzu bļodas, nemitīgi domātu par to pašu acu pāri, tik skaidru un pazīstamu, un ar visu savu atomu kodoleneģiju tik skaudri izjusu savu saplosītību.

sīkumiņi

• man tā patīk mans blogs, ka es gandrīz nospiedu "sekot". gandrīz... kas būtu, ja es nospiestu? vai tad kaut kas slikts var notikt? vai es atklāšu, ka pati sev sekot nevaru, vai arī manā emuāru sarakstā parādīsies arī jaunumi no mana bloga?
• Cosmopolitan izlasīju, ka vīrieša smadzenēs pāreja, kas atbildīga par komunikāciju starp puslodēm, ir mazāka nekā sievietēm, tāpēc vīrietim esot grūtāk nekā sievietei tikt galā ar daudzām domām vienlaicīgi, un viņam piemītot vienvirziena domāšana. man liekas, ka tas vīriešus pasargā no sieviešu vidū tik izplatītā talanta padarīt savu dzīvi maksimāli sarežģītu. šeit, lūk, izskaidrojums, kāpēc vīrieša dzīve ir vieglāka nekā sievietes.
• ir jauki brīvdienu vakaros tīstīties segās, lasīt, lasīt, lasīt, klausīties labu mūziku, malkot tēju, sajust kūstoša parafīna smaržu no svecēm, prātot visādas sīkas un milzīgi nozīmīgas lietas... un tad pēkšņi attapties, ka gribas kaut ko garšīgu, izlekt no gultas, plikās kājās uzaut jetiju zābaciņus, uzraut mugurā biezo dūnu jaku, desmit minūtes pirms tuvējā veikala slēgšanas lidot lejup pa trepēm rūtainās pidžammbiksēs, radot dzīvības briesmas tiem, kas tik vēlā vakara stundā nez kāpēc atrodas trepju telpā, uzvarošu sejas izteiksmi atraut veikala durvis un gandrīz nobrēkties "labvakar!", izraisot labsirdīgu smīnu pārdevējas sejā, nopirkt cepumiņus, apgriezties promiešanai, attapties ar seju krūtīs kādam pasakaini pievilcīgam kaimiņu mājas iedzīvotājam ar gandrīz identiskām pidžammbiksēm čībainās kājās, nomurmināt kaut ko "tā tak' var apsaldēties..." stilā, samulst un nesties laukā pa veikaliņa durvīm, pirms viņš paspēj ievilkt elpu, lai kaut ko atbildētu, un pēc tam visu vakaru, graužot cepumus, prātot, ko viņš varētu būt atbildējis un pie kā tāda negaidīta tikšanās būtu varējusi novest nākotnē.
• sevi vajag mīlēt un atteikties no neveselīgiem ieradumiem, kā gaļas ēšana un pūdēšana kaut kur sava ķermeņa iekšienē. sevi vajag mīlēt un atļaut lutināt ar patīkamiem sīkumiem, kas uzlabo dzīves kvalitāti. sevi vajag mīlēt un netaupīt sapņa īstenošanai.

kūstošie jumti

sakiet, ko gribat, bet man šodien ir pavasaris.

Rīgas centrā jumti uz nejauši izvēlētu cilvēku galvām met sniega blāķus, uz ietvēm sniegs kūstot rada ledus tuksnešus. ejot garām ziedu kioskiem pie Vērmanes dārza, iekļūstu maiga rožu aromāta virpulī un smaidot samiedzu acis vai nu labsajūtas, vai spožās saules dēļ. nez no kurienes gandrīz zem kājām uzrodas skaļi čiepstoši zvirbulēni, kuri it kā ķircinoties apmet loku ap mani un uzspurdz augstu blakus esošā ozola zaros, kur viņus ar sajūsmas saucieniem sagaida pārējie pelēkie čiepstētāji. es nopērku gardu kafiju un pa Tērbatas ielu lēnā solī dodos Stabu ielas virzienā, pļāpādama pa telefonu un izbaudīdama to, ka nesalsts pirksti. cilvēki neticamā ātrumā dodas katrs no sava punkta A un punktu B, mašīnas taurē, apstādamās cieši klāt kādam tūļīgākam gājējam, kas nelaikā atrodas uz pārejas pie luksofora, man garām, sirēnām kaucot, aiztraucas neatliekamās palīdzības auto un šķiet, ka neviens pat nemana... bet man vienalga. sakiet, ko gribat!

man šodien ir pavasaris!

saulrietā

manā dzīvē pēdējā gada laikā noteikti ir bijušas vismaz 700 reizes, kad esmu apņēmusies kaut ko sākt darīt regulāri. bet kālab lai cilvēks ar otro vārdu neregularitāte kaut ko tādu apņemtos? sistēma ir mana lielā sāpe, man nepatīk sistēma ar savu regularitāti. man patīk, ka mājai aiz loga no aprūsējušā, ar sniegu daļēji noklātā jumta aug četri skursteņi, katrs savā vietā bez jebkādas simetrijas. es jau saprotu, ka tas tā tikai no mana skatupunkta izskatās, bet ļaujiet mazliet pasapņot, kamēr saule tuvojas horizontam, kļūdama aizvien sārtāka un mezdama sarkana luktura ēnas pāri visai Rīgai, bez kauna norādīdama uz pilsētas grēcīgo dabu. un kamdēļ gan kaunēties, ja pašai pilsētai nav kauna? viss plašais debesjums pagaidām naivi zils, bet pamales jau vienojas sazvērestībā ar liesmojošo sauli. maigās blondīnes pārtop ugunīgās rudmatēs, kuru acīs dzirkst velnišķība, līdz sadeg, un nakts tumsā mājup aizsoļo noslēpumaina brunete. šīs pārmaiņas ir cikliskas kā viss sievietes dzīvē. esmu blondīne, bet vairs ne maiga, jo dažus ciklus jau pārdzīvojusi. manī netverami spoguļojas rudmates velnišķība un brunetes noslēpums. vēl daži cikli un tas viss būs sajaucies gandrīz vienlīdzīgās proporcijās, bet kura puse dominē? to varat vien naktīs zvaigznēs mēģināt zīlēt.

great expectations

Aksioma: nevajag no lietām gaidīt nesagaidāmo, mēģināt ar tām paveikt neizdarāmo. katrai lietai ir sava jābūtība, savs mērķis. ir skaisti būt lietai ar mērķi, lietai, kas izmantota mērķa sasniegšanai.

Jāpierāda: aksiomas patiesums, īsāk sakot a ir labāks par b, kur a = lieta, bet b = mērķis, kas sasniegts, izmantojot lietu.

Pierādījums:

1. a = papīra atgriezumi; b = papīra gredzenu virtene pāri visai istabai a ir labāks par b
2. a = draugs; b = palīdzīga roka, ko sniedz draugs, kurš uz dzimšanas dienas svinībām ieradies nedaudz agrāk a ir labāks par b
3. a = pastkarte; b = drauga prieks kaut kur tālu no mājām, saņemot sīkiem burtiem aprakstītu pastkarti a ir labāks par b
4. a = malka, izbērta skolas pagalmā; b = siltums, kas izplatās skolā pēc malkas sadedzināšanas a ir labāks par b
5. a = papīra loksne; b = biļete, izprintēta uz loksnes a ir labāks par b
6. a = rūtains audums; b = kupli, meitenīgi rūtaini svārki a ir labāks par b

Secinājumi: a ir labāks par b jeb aksioma ir patiesa. jēgas rašanai, tā jāiemācās no galvas, katru rītu jānoskaita spoguļa priekšā un ikvienā dzīves situācijā jāatsauc atmiņā un jāliek lietā cilvēces vispārējā laimes līmeņa celšanai.

es. dzīve. es...

šodien es domāju, kā būtu, ja es tiešām rakstītu blogu, nevis literatūru, nevis kaut ko nenosakāmu, kaut ko bezsaturīgu. pēc tam es domāju, ka nav jau vajadzīgs definēt, kas ir kas, un tad censties visu manis rakstīto sadalīt šajās kategorijās. kā būtu, ja es vienkārši rakstītu? rakstītu, nedomājot, kas tas ir, vai tas iederas blogā, kuru sākotnēji biju paredzējusi veltīt ikdienā uzkrāto emociju noplūdēm, pēc tam izlēmusi pārveidot par radošo stūrīti un vēl sazin ko. un arī saturs nav vajadzīgs. kāpēc neļaut visam plūst? kāpēc kaut kur nebūt tieši tik nenoteiktai un haotiskai, cik es esmu? nav jau jēgas censties sistematizēt vienu haosa stūrīti un pārējo ignorēt. varbūt vienkārši der kādreiz izbaudīt, iztrakoties, izpētīt, iemīļot...

šodien man bija grūta dzīve. aiz matiem izvilku sevi no gultas, kā robots izpildīdama ierastās ikrīta darbības - duša, mati, apģērbs, kosmētika, soma, kafija, brokastis, zābaki, siltās drēbes, kāpnes, durvis, iela, pietura, autobuss, pietura, autobuss, fuck, kontrole, pietura, iela, pietura, trolejbuss, pietura, iela, vārti, skola, klase... un pienāca diena - vijole, bibliotēka, kameransamblis, grupas stunda nr.1, nr.2, nr.3, kas nāca ar pilnīgu apātiju un iegrimšanu zīmēšanā. un tad durvis, iela, Narvesen (Kristīne), iela, aptieka (atkal Kristīne), pietura, autobuss, pietura, pasts, pietura, autobuss (kaut laiks ar visu autobusu kādreiz apstātos pašā tilta vidū virs balti aizsalušas Daugavas!), pietura, mājas.

pasaule ir sašķēlusies, un plaisa iet cauri mani sirdij... tikai es esmu pāris gadu simteņus par vēlu. ko cilvēks ar plaisu lai meklē 3. tūkstošgades sākumā?

mūzika: Keren Ann - It's all a lie