Rūsgana saule gurdi smaida mūsainajos bērzu stumbros, aptraipīdama to balto šķīstumu, un zobgalīgi skaita visu, ko nevar saskaitīt. Atkusušajai un piebriedušajai zemei cauri sāpīgi duras mazi zāles zobentiņi vietās, kur saule smilšu graudus un akmentiņus jau saskaitījusi. Vietām, savu cīņu izcīnījuši, aplauzti un aplūzuši, līkst pērnās zaļās seģenes dzēlie atspulgi. Debess pilna pelēku mākoņu saskrējusi, nu tie rūkdami, brēkdami badās un šķiļ dzirkstis. Un visa zeme pielīst zaļuma kā asins aptriepta. Un pazūd tās saldā smarža un auglīgā krāsa zem saulstariņu parazīta - pavasara milzu plaukstām.
