Daugavas vārava

Daugavas ūdens virsu laiku pa laikam klāj sudrabs, kuru no dzīlēm izmet viņas sirds, strauji pulsēdama un saukdama savu meitu mājās. tas saulē zaigo vairāk nekā visās varavīksnes krāsās, šalc un saldeni vilina ar stāstiem par mājām, kur gliemežvākos jau nobriedušas pērles līgavas matu rotai, kur ūdensrozes ar katru gadu izaug aizvien brangākas, lai to smalko ziedlapu baltais palags klātu kāzu gultu. oļi upes dzelmē guļ cieši cits pie cita, nekustīgi kopš pēdējās reizes, kad viņa traukdamās sacēla milzu virpuļus, izmētādama tos pa malu malām. vēl tagad mazās ūdens radības to atceras un negribīgi ierīko mājvietas tuvu princeses pilij.

atceries, kā tu draiski rotaļājies ar visu, kas gadījās ceļā, kā slēpies viena ūdenszālēs, kas vienmēr saķērās matos. atceries, kā vakarā mēness dziedāja tev šūpuļa dziesmas un zvaigznes čukstēja par princi, kas jau ir ceļā. viņš ir klāt... viņš gaida uz pils kāpnēm, ik dienu veras augšup un cer, ik rītu, pamodies un sapratis, ka joprojām ir viens, lūdz Daugavu, lai tā izmet vēl sauju sudraba. šoreiz viņa noteikti pamanīs, sadzirdēs...

es redzu un dzirdu, bet nenākšu. vēl ne... kaut arī sāp ik solis, kas sperts uz zemes, kaut arī viņš gaida.

īstā mīlestībā jēgu rod pat sāpes.

tovakars

samtaina tumsa pārņem visu būtni un aizdara manas acis. nenāks vairs pasaule manā priekšā, nekritīs ceļos, nelūgsies pēc ubagu dāvanām, necelsies dumpīgi kājās, nesaņemdama, ko gaidījusi. un neiešu es pasaulē, neprasīšu to, ko tā nevar dot, un neskumšu par patiesību. un izmisums mani pārņem, kārtējo reizi prātā izrunājot šo apņemšanos. es zinu, ka tā pāries pati no sevis, kad ausīs rīts, kad manas acis atkal atvērs kutinoši gaismas stari. es zinu, ka rīts nav gudrāks par vakaru, ka patiesībā ir gluži otrādi. jauns un vieglprātīgs rīts gudrāks par sirmu un pieredzes bagātu vakaru? nē...

patiesība ir viena - katram sava patiesība. tas, kas ir īsts manā dzīvē, nav iespējams tavā. un pat ja mēs savienotos kādām svētām saitēm, mums paliktu katram sava patiesība, jo dzīves un galvas tik un tā ir divas. lai kā gribētu, lai cik cieši apņemtos, mēs nespētu dzīvot vienu dzīvi, un kādu brīdi neizbēgami pienāktu sirmais vakars un noliktu visu savās vietās, atpiņķerētu jūrnieku mezglos savienotos pavedienus, palaistu katru atsevišķi vējā... maz ticams, ka tie atkal sastaptos no rīta. cerams, ka nesastaptos; no rīta jau visu ko var sagaidīt.

rīts un vakars. un kurā no šiem abiem ir vairāk patiesības?

meklēšana

kas meklē, tas atrod.

bet vai tas, kurš meklē, vai tas atrodas? vai meklēšana nesanāk bēgšana no atrašanas? mēs protam meklēt un atrast, jā, nudien, bet vai tādā veidā mēs nepazaudējamies? un ja kāds mūs savā ceļā atrod, vai mēs neesam pārāk pazaudējušies, lai ļautos atrasties?

es esmu pazaudējusies un nogurusi no meklēšanas. es negribu vairs meklēt, es negribu tikt meklēta. es gribu gaidīt un atrasties.