mille fiori

kā lai sadzivo ar savām tūkstoš personibām?

kā lai atrod veidu tām visām dot iespēju apliecināties, īstenot savu potenciālu?

kā neļaut nevienai no tām izgaist nebūtībā? jo ja gaisīs viena, gaisīs citas.

kā būt laimīgai, ja kādai no viņām lemts mūs atstāt? kā sērot par sevi pašu un...

pusdārgakmens

Gaisma ir viena no pasaules parādībām, kuru apbrīnoju visvairāk. Mirklis, kad ieraugu kādu no tās tūkstošiem seju, vienmēr ir kas jauns, pārsteidzošs, dzīvību rosinošs. Katra rasas lāsīte, kas mirdz, sapinusies zirnekļa tīklā, katrs stars, kas saullēkta agrumā laužas cauri bieziem miglas vāliem, katra ēna, ko met saulrietā liesmojošie priežu stumbri silā. Un tik ļoti svešas tik ilgi ir bijušas šo brīžu ieskandinātās dvēseles stīgas! Bet nu es saprotu, nu es pazīstu.

Ne katrs spēj novērtēt neapstrādāta akmens skaistumu, bet vai tas nozīmē, ka tā nav? Ne katru izdodas atrast, ne katrs no atrastajiem piemērots slīpēšanai. Tomēr tas nemaina būtību. Ja gaismas stars akmenim cauri lauztos, tas atklātu savu skaistumu. Mana dvēsele ir ametists. Daļa no tā ir kristāldzidra, daļa - dūmakaina. Tas ir akmenī iesprostots mākonis - lieli, pelēki padebeši, kas dažkārt pasauli padara drūmu un nedraudzīgu, taču citreiz izkaltušu zemi pārvērš ziedošā pļavā. Ilgu laiku es sevī esmu saskatījusi tikai šo mākoni, kaut neskaitāmas gaismas sejas caur to ir spoguļojušās manas dvēseles skaidrajā pusē. Atvērtā plaukstā, ne sažņaugtā dūrē guļ manas dvēseles akmens un beidzot ir redzams viss.

Cik drūma var būt diena, kad aizmirsti - aiz mākoņiem ir dzidra debess; 

cik gan vienmuļas var būt skaidras debesis! 

atgriešanās.

Atsākt vai neatsākt blogošanu?

Tā pirms mirkļa sev jautāju, zinādama atbildi, pirms izskanēja jautājums. Patiesā izvēle bija starp rakstīšanu tepat un kaut kā jauna veidošanu. Otrās izvēles loģika sīkās šķembās tika satriekta mirklī, kad pārlasīju pēdējos divus ierakstus. Šīs vietnes jēga vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk saprotamos vārdos paust manas būtības pārdzīvojumus mijiedarbībā ar pasauli; vairāk gan ar mani pašu, jo pasauli, šķiet, vēl neesmu aizsniegusi. Joprojām, tāpat kā toreiz.

No mājām mani šķir aptuveni 1500 kilometru. Neatkarīgi no tā, kur atrodos. Pazudusi pasaulē, sevī... Apbrīnojami, ka tieši to pašu tikai citiem vārdiem esmu šeit rakstījusi atkal un atkal, un atkal, taču tikai tagad beidzot spēju skaidri formulēt šo sajūtu sev saprotamā veidā. Dodoties prom uz ilgāku laiku, līdzi paņemtā bagāža agri vai vēlu tiks visa izņemta no kofera, jo nekā cita jau tev nav. Tikai šķietami nepieciešamākais. Un lai cik rūpīgi tu visus sīkumus esi salicis un rāvējslēdzēju, virsū sēdēdams, ar grūtībām aizvilcis, pirmās lietas laukā jāizņem jau lidostā, jo tiem dažiem simtiem gramu tomēr ir nozīme - ja vēlies pārsniegt atļautās robežas, jāmaksā. Ja nav, ko maksāt, atsakies. Tu pieņem ātru lēmumu no kofera izņemt siltāko džemperi, jo tur, uz kurieni dodies, taču vēl ir vasara. Kam gan prātā tādos brīžos ir rudens, kura pienākšana tik ilgi nemaz nebūs jāgaida. Tā nu vēl reizi pirms drošības kontroles atskaties uz mīksto, silto džemperi mammas rokās, bet daudz laika domāšanai nav. Vēlreiz pamāj ar roku un dodies tur, kur vasara jau gaida. Kādu laiku tavu prātu aizņem visi jaunie iespaidi un domāt par līdzpaņemto bagāžu vispār nav laika - kas vajadzīgs, to paņem, un skrien tik uz priekšu. Pēc mēneša esi apradis ar jauno dzīvesvietu un tuvojas rudens. Tu atver savu koferīti, meklēdams ko noderīgu siltuma saglabāšanai. Bet džempera tur nav. Nav arī tukšuma. Tā vietā ir šķietami nekam nederīgas lietas. Un tad tu beidzot saproti, ka patiesībā no aukstuma tevi neglābtu arī džemperis, jo tā funkcija bija tikai aizbāzt tukšumu, kas bija izveidojies ne visai labu bagāžas kravāšanas iemaņu dēļ. Bet te nu tā ir - tava bagāža. Un tu. Ar visu savu tukšumu, kam jāļauj augt. Pa vienai vien ņem laukā lietas, tiešām vajadzīgās atstāj, no liekajām atbrīvojies un sāc visu no jauna. Un zini, ka dziesma nav par krekliem.

kad nelasās. un nerakstās.

rudeņi ir tie gadalaiki, kad nelasās. un nerakstās. grāmatas, papīri un datoru taustiņi visās malās, bet iekšā pilns tukšumu. tik pilns, ka vai pušu sprāgst. ausīs lien skaņas un trokšņo, un atbalso, balso, also, so, o, o... ielas klusums rēnā rudens vakarā un to pārtraucošs autobusa rūciens pieturā tepat pie mājas. tas ritms, ko veido kanalizācijas vāks, auto riteņu sašūpots. tā melodija, ko birstot no koka, pret ietvi atduroties spēlē liepu lapas. pavasarī viņas, neviena nemanītas, izplaukst tumsā un klusumā. rudenī - tikko dzirdami nospēlē pašas sev sēru maršu. ja prastu kā viņas, es tagad ar vijoli gulētu tepat lejā pie pieturas. spēlētu gaistošu melodiju vakara klejotājam, kura soļi jau gaist Arkādijas virzienā.

insomnia

kārtējā bezmiega nakts. apjukums. sāpes pakrūtē... es kādreiz domāju, ka bezmiegs pāries pats no sevis, ka ķermenis reiz prasīs savu. nav jau tā, ka neprasa, bet šķiet, ka tas vairs nepieder man. vai es nepiederu viņam. viņai. viņa mani ir ieslodzījusi sevī, savā kroplajā miesā un cenšas pakļaut. es raudu un cīnos, lai arī zinu, ka izejas nav. es negribu sadzīvot. viss, ko es redzu monitora gaismā, ir viņas svešās rokas. viņa mani ir apēdusi. bet es joprojām esmu šeit. dzirdi? es esmu.

šovakars

es šovakar pūcējos. uz palodzes stāv nospiežamā kafijas kanna ar kūpošu šķidrumu tajā, balta piena kanniņa un cukurtrauks ar stāstu, nē, stāstiņu. viņš piedzima Norvēģijā. visticamāk uz turieni es lidotu, ja būtu pūce, un ja pūces būtu gājputni. un vēl es tagad apgrieztu galvu uz otru pusi tāpēc vien, ka to spētu. tāpēc vien, ka to spēju, es tagad ķeros pie nepadarītajiem darbiem. ja nav citas motivācijas, šī noder itin labi. vai pūces apmeklē iedvesma? un kāda viņa izskatās? cilvēka iedvesmai ir eņģeļa spārni, lai tā varētu lidot. pūces iedvesma droši vien ir garkājaina. varbūt pat tik garkājaina, ka, nostājoties pie koka, tās seja ir tieši tā zara augstumā, uz kura sēž pūce. es te sēžu ceturtajā stāvā. ak, kas par kājām! par kājām. man patīk siltas, rakstainas zeķes. varbūt raksti ir tie, kas ievijas manas zemes zāles stiebros un meža brikšņos, sapinas un nelaiž prom. tad pamazām piespiež apsēsties uz celma un neviena nemanīti vijas caur un ap sirdi, savelkas cieši, cieši, liek pieglausties zemei, apgulties un nekad nevēlēties piecelties. pārvērsties rakstā uz tās, kas lokās un dejo vējā virmojošā pļavā.

spoku stundā

Dažreiz, kad es ne no šā, ne no tā pamostos pusnaktī, man gribas aizlidot uz mēnesi. Uzsist knipi pa viņa spīdīgo pieri, kas truacē manu miegu, iebukņīt sānos un pūcīgi norūkt, lai savāc savas zvaigznes un tinas tālēs zilajās. Man gribas paņemt bajānu no gleznas virs klavierēm un iekāpt gleznā pie pretējās sienas, kur bango viļņi mīļajā Vidzemes jūrmalā, apsēsties smiltīs, spēlēt, kaut arī neprotu, dziedāt kā bērnībā pirms miega un ar skatienu pavadīt skrienošos mākoņus. Un tad aizmigt vēja šūpulī. Man gribas pamosties Limbažos uz mazās tahtiņas septiņos no rīta. Saģērbties, paēst brokastu maizītes un padzert kafiju, kuru pagatavojusi vēl naktskreklā un halātā ģērbtā mamma. Paņemt skolas somu un 7:45 stāvēt uz Jaunās ielas un gaidīt Gundegu, apzinoties, ka ātrāk par 7:55 viņa neatnāks, kaut arī skola sākas 8:00. Sveicināties ar skolasbiedriem, pierunāt Elīnu (kaut arī liela pierunāšana nemaz nav vajadzīga) arī pagaidīt kopā ar mani un tad trijatā doties uz skolu, kur mana lielākā problēma ir daudzās tukšās bioloģijas darba burtnīcas lapas. Man gribas garajā starpbrīdī aši, aši kaut ko iekost, lai pēc tam sēdētu kādā gaitenī un dziedātu kopā ar Gundegu. Un tad pie mums atnāktu Undīne ar fotoaparātu un es atrastos tajā fotogrāfijā, kas ierāmēta stāv uz klavierēm. Un tad es dotos mājās, labākajā gadījumā 15 minūtes paspēlētu vijoli, uz ātru roku izpildītu solfedžo mājas darbu (mūzikas literatūrai man nepietiktu laika) un dotos uz mūzikas skolu, kur pēc 3 mācību stundām sēdētu tāpat vien vēl vienu, kamēr Gundegai beidzas ģitāras stunda. Pēc tam mēs sēdētu pie Krampīša kabineta un dziedātu, dziedātu, dziedātu. Un kaut kad mēs sapostos mājupceļam, ietu ar līkumu, jo īsākais ceļš prasītu tikai pāris minūtes. Un tad mēs stāvētu vietā, kur mūsu ceļi šķiras un pļāpātu, raudzītos zvaigznēs, meklētu Lielo Greizo Lāci, grieztos ar ģitāras čeholu rokās, līdz beidzot šķirtos līdz nākamajam rītam. Un tad es pārnāktu mājās, kur ir pagatavotas siltas vakariņas, paēstu un sēstos pie virtuves galda, lai mācītos. Bioloģijas darba burtnīcai man līdz vienpadsmitiem laika nepietiktu neatkarīgi no tā, cikos es mācības būtu sākusi. Es ierušinātos gultā, manu kāju ielokā gulētu Fredis, naktslampas gaismā es lasītu grāmatu līdz četriem rītā un būtu laimīga.

Vai tad es neesmu laimīga? Dažreiz tiešām nezinu, vai esmu...