gultas stāsts

viņa naktīs guļ uz dīvāna. čīkstēdams un brakšķēdams tas ļaujas izvilkšanai katru vakaru un klusēdams pacieš baltā palaga izlīdzināšanu pār savu muguru. viņa nevērīgi vienā dīvāna galā uzmet spilvenu, paņem segu un ierušinās uz miegu, muguru cieši piespiedusi vēsajai sienai. pār acīm viņa pārvelk miega brilles, vienā rokā sažņaudz rotaļu lācīti, otrai ļauj brīvi gulēt turpat blakus spilvenam. no plaukstas locītavas līdz ar pulsu viļņveidīgi izplatās medaini aicinoša jasmīna smarža. šķiet, dzirdams, nē, saožams kluss "nāc... nāc... nāc... nāc..." bet neviena nav. apkārt joprojām izplatās tumsa, nakts nāvējošais klusums un aukstums no sienām. un tam visam pa vidu dzīvības un jutekliskuma piesātināta smarža. pēkšņi izvilktais dīvāns šķiet neizmērojami liels. un viņa tik viena... roka nedroši pastiepjas, bet tur, kur tai vajadzētu atdurties pret kādu siltu muguru, tā sastop tukšumu. tāpat tumsā viņa žigli izraušas no gultas, sastumj dīvānu un atkal apguļas, tikai tagad rokai vairs nav, kur stiepties un meklēt neesošo. vien straujā kustība istabā sacēlusi veselu smaržas mākoni, kas nu jau kā izmisīgs kliedziens gaist: NĀC! Nāc! nāc! nāc... nāc... nāc...

aiz loga. aiz loga nav nekā. nav arī loga. bet ir aiz. izkāp no sevis, nostājies aiz savas muguras, un viss, kas ir tev priekšā, ir aiz tevis. priekšā esi tu. izdari to tūkstoš reižu. joprojām priekšā esi tu. viens vienīgs tu. pavisam vienīgs. un ir tumšs. aiz tevis ir tumšs. un tajā tumsā nav nekā. pat loga. izkāp vēlreiz, tikai vienu reizi. nostājies sev blakus, labajā pusē. sper trīs soļus prom no sevis. priekšā esi tu. tūkstoš tu. un aiz tevis ir tumšs un tur nav nekā. arī loga nav. ir tikai aiz. un tu.

aktrise

priekškars ir nolaists.

visu dienu viņa ir pavadījusi viena. bijusi tik īsta, cik iespējams. godīga pret sevi. pret citiem? jā, ja ar vārdu citi saprotam tās četras sienas, kas viņu ieskāva, gleznas, kas skumji noraudzījās uz mazo, vientuļo cilvēku, kas viņa ir patiesībā, kad neviena nav klāt. mājās bija kluss, brīžiem tikai kaimiņi skaļāk klausījās kādu iemīļotu dziesmu vai arī apņēmīgākiem soļiem devās no vienas uz otru telpu. viņas ceļš ik pa laikam veda tikai uz virtuvi, lai pagatavotu sev kārtējo kafijas tasi. nē, ne jau tādu mazu un trauslu. viņa taču bija īsta, kafiju viņa dzer no buljona krūzes. šī ir viena no retajām patiesībām, kas pavada viņu arī ikdienā. patiesība, par kuru viņai nav neērti. viņa bija nolēmusi kādu brīdi arī veltīt nekā nedarīšanai. viņa skatījās filmu ar laimīgām beigām. prātā nemitīgi rosījās ironiskas domas par to visu, par dzīvi. viņa smējās. bet pār vaigiem neizprotami ritēja rūgtas asaras. viena no patiesībām, kura nekad ar viņu nav ikdienā. viņa ir izcila aktrise. kuram gan vajadzīgas asaras? tās visu tikai sarežģī, neviens negrib tās redzēt. viņa norija kamolu kaklā, izmocīja smaidu un kādu ironisku piezīmi. una y otra vez, līdz tā kļuva par ikdienu. viņa vairs pat nezina, kuri ir tie brīži, kad acīs sariešas asaras, jo nosacījuma reflekss tās iznīcina jau iedīglī. varbūt pat labāk ir tā, jo rokas, kas tās notrauc, tāpat vienmēr ir viņas pašas. un ja nenotrauc, tad asaras nožāvē apkārt esošais gaiss, lēni un mokoši, atgādinādams, ka neviena cita šeit nav. viņai patīk vienatne, taču ne vientulība. agrāk viņa jutās pašpietiekama, bet tagad pat ļaužu pārpildītā vietā viņu pēkšņi var pārņemt vientulības sajūta. tukšums, kas nāk no iekšienes. ja blakus kāds pamana pārmaiņas viņas sejā, viņa tūlīt pat atbild, ka ir aizdomājusies par kādu tajā brīdī aktuālu tēmu, un pauž kādu viedokli par to. vislabāk nepopulāru. neviens pat nezina, kādas ir viņas patiesās domas, dažreiz arī pati ne. un ir labi tā - nezināt. gandrīz nemanāms tad kļūst pašapmāns, kurā viņa dzīvo. vakarā, kad viņa vairs nav viena, uz kādu brīdi pazūd viņas talants. pa visām porām laukā grib brāzties patiesība. viņa sakopo visus spēkus, izdara līdz galam darbību, ko iesākusi, un ātri aizver aiz sevis istabas durvis. viņa atļauj pār vaigiem noritēt dažām patiesības lāsēm, ķermenim drebēt, kamēr viss gāžas pāri malām. kad daļa smaguma aizgājusi, viņa atkal noslēdzas, noslauka asaras, dziļi ieelpo, izelpo...

priekškars paceļas.

Kāds ar krāsām apšļakstījis kokus. Kļavu klāj sarkani riņķi, no attāluma izskatās pēc batikas. Liepā vēl pēdējo mirkli kavējas dzeltenas lapas, šķiet, ja uzpūtīs vējš, tās visas kopā ar gājputniem aizlidos uz siltākām zemēm tāpat kā draugi, kuri studē Vecajā Eiropā. Bērzam dzeltena pagaidām ir tikai galotne. Man kājās ir dzeltenas kurpes. Mums abiem līdzīgas galotnes, vien tiecas tās katra uz savu pusi. Es nostāšos uz galvas viņam blakus, pirkstiem iesakņošos zemē, pastiepšu kurpju purngalus pretī debesīm, un mēs būsim skaists pāris. Ar līdzīgām tieksmēm un galotnēm.

kāpēc ne?

viņa stāv, ar muguru atspiedusies pret sienu. drīzāk piespiesta pie sienas... viņas rokā ir cigarete, un, apzinādamās, ka tiek uztverta ikkatra kustība, viņa lēni paceļ to pie lūpām, ieelpo rūgtos dūmus, pagriež galvu un, raudzīdamās tumšajās debesīs, izelpo. viņa atglauž matus tā, ka uz brīdi kļūst redzams kakls, un pagriež galvu atpakaļ. skatieni atkal sastopas, un šķiet, ka viņš nokļuvis vēl tuvāk, kaut arī tas vairs nav iespējams. viņa brūnās acis, nedaudz samiegtas, raugās ar patiesu interesi, līdz caururbjošais skatiens apstājas pie viņas lūpām. uzkavējies tur pietiekami ilgi, lai viņas iztēlē uzburtu dažādas iespējamā turpinājuma ainas, tas atgriežas pie viņas acīm. dīvainā kārtā viņa stāv pilnīgi mierīgi, rokas brīvi nokarājas gar sāniem, kaut šādās situācijās tās parasti šķiet traucējošas, nekur liekamas. pat sirdspuksti rāmi soļo tajā pašā ritmā. viņš, joprojām raudzīdamies acīs, aizsmēķē savu cigareti un dūmus pavisam lēni izpūš garām viņas kaklam tā, ka karstā elpa maigi noglāsta ādu. viņas skatiens kā hipnotizēts kavējas pie viņa lūpām, līdz pamana kustību. viņa roka apvijas ap viņas vidukli un apstājas uz muguras, maigi, bet uzstājīgi piekļaudama viņas ķermeni viņējam. caur viņas galvu auļo tūkstošiem domu, bet ķermenis neatbild. rokas joprojām atrodas tādā pašā stāvoklī. klusēdami, vērodami viens otru un kustēdamies tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai varētu ievilkt dūmus, viņi turpat stāv, līdz abiem izdeg cigaretes. viņš pakāpjas soli atpakaļ, atlaiž viņas vidukli un dodas durvju virzienā, pa ceļam saņemdams viņas plaukstu savējā. viņa paliek nekustīgi stāvam, vien atļaudama rokai sekot viņam, līdz, palielinoties attālumam viņu starpā, tā dabiski izslīd no viņa pirkstiem. viņš brīdi uzkavējas pie durvīm, pasmaida un tad pazūd. šonakt viņa nesekos...

kāpēc ne? jo tieši ar šādu jautājumu visbiežāk sākas atgadījumi ar neparedzamām sekām.

pēdējās 2 nedēļas

Liekas tepat blakus bijis milzīgs melnais caurums, kura tuvumā laiks palēnina sava plūduma ātrumu. Datums telefonā liek kļūt šaubīgai, taču, pārbaudījusi visus lielākos ziņu portālus, secinu, ka ar to viss kārtībā. Daudz pārmaiņu - daži lielie cikli noslēgušies, citi nonākuši pusceļā, daudz, daudz mazu sākušies un arī beigušies tajās pašās nieka divās nedēļās. Pie vainas lauku dzīve, kas apstākļu un labiekārtotības ziņā vairāk atgādina pagājušā gadsimta sākumu, ne šī. Vienīgā saikne ar realitāti - elektrība. Pēdējās divas prombūtnes dienas, kad dzīvojos pa Positivus festivālu, atkal pieradinājušas pie lielpilsētas dinamikas, kad viss jāpiefiksē plānotājā, lai neaizmirstu, nenokavētu. Plānotājs ieguvis elektronisku formātu - pēc telefona izmērcēšanas Salacā esmu ieguvusi jaunu ierīci ar dažādām jaukām funkcijām un nosaukumu plaukstdators (nezinu gan, kāpēc tā tiek saukta tieši tā, nevis par, piemēram, smartphone).

slima?

saspringtākais un nogurdinošākais gadalaiks studenta dzīvē. sesija. un visradošākais, iedvesmojošākais, skaistākais. mūzika mani nepamet ne brīdi. cīnos, kamēr saprotu, ka tas taču ir tagad! jā, šajā brīdī es izdzīvoju savu sapni. un tad es tveru katru skaņu - prāts, sirds un dvēsele pilna. tik pilna, ka pāri malām līst. un ir labi, tik ļoti labi.

par savām sajūtām...

...pēdējā laikā daudz nerakstu. toties spēlēju un klausos. klausos, kā pukst mana sirds absolūtā harmonijā ar to, kā spēlēju. trīs ceturtdaļas, polifonija, nebeidzama astotdaļu kustība, metronoms nepielūdzami sit takti ceturtdaļās, pat neapdomādams iespēju piekāpties man (būtu jauki, ja šāda iespēja pastāvētu), un tad es piefiksēju, ka mani sirdspuksti uz katriem trim metronoma klakšķiem sākuši pieklauvēt divreiz. un es spēlēju tā, kā vienmēr liek skolotājs, kad jautāju "kā?" - kā sirsniņa liek :)

par runāšanu

var runāt dažādi:

1. skaļi un skaidri - tā, lai pārliecinātu
2. klusi - klusītiņām, lai to dzirdētu tikai kāds pavisam īpašs klausītājs
3. bez skaņas - domās
4. ļaujot pirkstiem izskrieties pa klaviatūras taustiņiem tā, ka dimd vien (kā es tagad)
5. sažņaudzot pildspalvu starp īkšķi un rādītājpirkstu un skrāpējot to pret papīru
6. bez vārdiem kā šajā video - iedvesmojoši, vai ne? ;)

atzīšanās

Vislabāk man padodas aprakstīt nekad nenotikušas situācijas, un es apzinos, ka arī šoreiz stāsts būs par to pašu - neko. Bet gribas, lai būtu par kaut ko... Vai arī savā pārdrošības pilnajā maksimālismā apgalvot, ka rakstīšu par lielo un neaptveramo visu, un, cik vien ir manos spēkos, cerēt: ja to nespēju pati, vismaz kāds man noticēs. Kaut vai ar vissīkāko dvēseles stūrīti pašā dziļākajā esības bezdibenī. Jā, tagad, kad pašas lepnības pilnā ticība sev ir sabrukusi, es no visas sirds un līdz pēdējam elpas vilcienam centīšos mīlēt un cerēt uz To vienīgo, kurš savas dabas dēļ vienkārši nevar zaudēt savu ticību vai atmest kaut kam ar roku. Turiet īkšķus... vai, vēl labāk, lūdziet par mani.

Lavīna

Aust sārts rīts pašā kalna galotnē. Naktī uz zemes sagūlušas sīciņas sniega pārslas. Nu tās mirdz katra savā krāsā, un šķiet, ka neauglīgā klints atplaukusi tūkstošiem pasakaini skaistos ziedos. Ielejās plūst smaržīgs gaiss. Vientuļš ceļinieks, galvu nepacēlis, kāpj aizvien augstāk un augstāk, līdz sasniedz tikko manāmo robežu, kur ēnu nomaina gaisma. Viņš lēni paceļ galvu, atbīda no pieres garajā ceļā saķepušos matus un, tiklīdz acis sastop pirmo saules staru, paver muti kliedzienā. No tumsas izbēgušā gaviles uzskrien augstu virsotnēs, apmetas otrādi un kopā ar krāšņajiem sniega kupenu ziediņiem tūlīt pat ieveļas atpakaļ dziļi, dziļi tumšajā ielejā.

saldējums

Ar tējkaroti šķūrēju bļodiņā saldējumu, kas tur kā sniegs saputināts. No lielās kupenas atdalu mazāku un lieku mutē, kur tā kūst it kā saulstaru sastapusi. Un vēderā sīkām pārsliņām snieg sniegs, līdz balts aukstums pārklāj mani no matu galiņiem līdz papēžiem, un šķiet, ka pa degungalu laukā ar savu cirvi, spārdīdamies un lādēdamies, brien lausks. Vien kaklā paliek dzirkstoša kņudēšana, un rokas kā zemē sadurti šķēpi klāj uz augšu saslējušies matiņi.

pavasaris

Rūsgana saule gurdi smaida mūsainajos bērzu stumbros, aptraipīdama to balto šķīstumu, un zobgalīgi skaita visu, ko nevar saskaitīt. Atkusušajai un piebriedušajai zemei cauri sāpīgi duras mazi zāles zobentiņi vietās, kur saule smilšu graudus un akmentiņus jau saskaitījusi. Vietām, savu cīņu izcīnījuši, aplauzti un aplūzuši, līkst pērnās zaļās seģenes dzēlie atspulgi. Debess pilna pelēku mākoņu saskrējusi, nu tie rūkdami, brēkdami badās un šķiļ dzirkstis. Un visa zeme pielīst zaļuma kā asins aptriepta. Un pazūd tās saldā smarža un auglīgā krāsa zem saulstariņu parazīta - pavasara milzu plaukstām.