par runāšanu

var runāt dažādi:

1. skaļi un skaidri - tā, lai pārliecinātu
2. klusi - klusītiņām, lai to dzirdētu tikai kāds pavisam īpašs klausītājs
3. bez skaņas - domās
4. ļaujot pirkstiem izskrieties pa klaviatūras taustiņiem tā, ka dimd vien (kā es tagad)
5. sažņaudzot pildspalvu starp īkšķi un rādītājpirkstu un skrāpējot to pret papīru
6. bez vārdiem kā šajā video - iedvesmojoši, vai ne? ;)

atzīšanās

Vislabāk man padodas aprakstīt nekad nenotikušas situācijas, un es apzinos, ka arī šoreiz stāsts būs par to pašu - neko. Bet gribas, lai būtu par kaut ko... Vai arī savā pārdrošības pilnajā maksimālismā apgalvot, ka rakstīšu par lielo un neaptveramo visu, un, cik vien ir manos spēkos, cerēt: ja to nespēju pati, vismaz kāds man noticēs. Kaut vai ar vissīkāko dvēseles stūrīti pašā dziļākajā esības bezdibenī. Jā, tagad, kad pašas lepnības pilnā ticība sev ir sabrukusi, es no visas sirds un līdz pēdējam elpas vilcienam centīšos mīlēt un cerēt uz To vienīgo, kurš savas dabas dēļ vienkārši nevar zaudēt savu ticību vai atmest kaut kam ar roku. Turiet īkšķus... vai, vēl labāk, lūdziet par mani.

Lavīna

Aust sārts rīts pašā kalna galotnē. Naktī uz zemes sagūlušas sīciņas sniega pārslas. Nu tās mirdz katra savā krāsā, un šķiet, ka neauglīgā klints atplaukusi tūkstošiem pasakaini skaistos ziedos. Ielejās plūst smaržīgs gaiss. Vientuļš ceļinieks, galvu nepacēlis, kāpj aizvien augstāk un augstāk, līdz sasniedz tikko manāmo robežu, kur ēnu nomaina gaisma. Viņš lēni paceļ galvu, atbīda no pieres garajā ceļā saķepušos matus un, tiklīdz acis sastop pirmo saules staru, paver muti kliedzienā. No tumsas izbēgušā gaviles uzskrien augstu virsotnēs, apmetas otrādi un kopā ar krāšņajiem sniega kupenu ziediņiem tūlīt pat ieveļas atpakaļ dziļi, dziļi tumšajā ielejā.

saldējums

Ar tējkaroti šķūrēju bļodiņā saldējumu, kas tur kā sniegs saputināts. No lielās kupenas atdalu mazāku un lieku mutē, kur tā kūst it kā saulstaru sastapusi. Un vēderā sīkām pārsliņām snieg sniegs, līdz balts aukstums pārklāj mani no matu galiņiem līdz papēžiem, un šķiet, ka pa degungalu laukā ar savu cirvi, spārdīdamies un lādēdamies, brien lausks. Vien kaklā paliek dzirkstoša kņudēšana, un rokas kā zemē sadurti šķēpi klāj uz augšu saslējušies matiņi.