samtaina tumsa pārņem visu būtni un aizdara manas acis. nenāks vairs pasaule manā priekšā, nekritīs ceļos, nelūgsies pēc ubagu dāvanām, necelsies dumpīgi kājās, nesaņemdama, ko gaidījusi. un neiešu es pasaulē, neprasīšu to, ko tā nevar dot, un neskumšu par patiesību. un izmisums mani pārņem, kārtējo reizi prātā izrunājot šo apņemšanos. es zinu, ka tā pāries pati no sevis, kad ausīs rīts, kad manas acis atkal atvērs kutinoši gaismas stari. es zinu, ka rīts nav gudrāks par vakaru, ka patiesībā ir gluži otrādi. jauns un vieglprātīgs rīts gudrāks par sirmu un pieredzes bagātu vakaru? nē...
patiesība ir viena - katram sava patiesība. tas, kas ir īsts manā dzīvē, nav iespējams tavā. un pat ja mēs savienotos kādām svētām saitēm, mums paliktu katram sava patiesība, jo dzīves un galvas tik un tā ir divas. lai kā gribētu, lai cik cieši apņemtos, mēs nespētu dzīvot vienu dzīvi, un kādu brīdi neizbēgami pienāktu sirmais vakars un noliktu visu savās vietās, atpiņķerētu jūrnieku mezglos savienotos pavedienus, palaistu katru atsevišķi vējā... maz ticams, ka tie atkal sastaptos no rīta. cerams, ka nesastaptos; no rīta jau visu ko var sagaidīt.
rīts un vakars. un kurā no šiem abiem ir vairāk patiesības?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru