kad nelasās. un nerakstās.

rudeņi ir tie gadalaiki, kad nelasās. un nerakstās. grāmatas, papīri un datoru taustiņi visās malās, bet iekšā pilns tukšumu. tik pilns, ka vai pušu sprāgst. ausīs lien skaņas un trokšņo, un atbalso, balso, also, so, o, o... ielas klusums rēnā rudens vakarā un to pārtraucošs autobusa rūciens pieturā tepat pie mājas. tas ritms, ko veido kanalizācijas vāks, auto riteņu sašūpots. tā melodija, ko birstot no koka, pret ietvi atduroties spēlē liepu lapas. pavasarī viņas, neviena nemanītas, izplaukst tumsā un klusumā. rudenī - tikko dzirdami nospēlē pašas sev sēru maršu. ja prastu kā viņas, es tagad ar vijoli gulētu tepat lejā pie pieturas. spēlētu gaistošu melodiju vakara klejotājam, kura soļi jau gaist Arkādijas virzienā.

insomnia

kārtējā bezmiega nakts. apjukums. sāpes pakrūtē... es kādreiz domāju, ka bezmiegs pāries pats no sevis, ka ķermenis reiz prasīs savu. nav jau tā, ka neprasa, bet šķiet, ka tas vairs nepieder man. vai es nepiederu viņam. viņai. viņa mani ir ieslodzījusi sevī, savā kroplajā miesā un cenšas pakļaut. es raudu un cīnos, lai arī zinu, ka izejas nav. es negribu sadzīvot. viss, ko es redzu monitora gaismā, ir viņas svešās rokas. viņa mani ir apēdusi. bet es joprojām esmu šeit. dzirdi? es esmu.