viņa stāv, ar muguru atspiedusies pret sienu. drīzāk piespiesta pie sienas... viņas rokā ir cigarete, un, apzinādamās, ka tiek uztverta ikkatra kustība, viņa lēni paceļ to pie lūpām, ieelpo rūgtos dūmus, pagriež galvu un, raudzīdamās tumšajās debesīs, izelpo. viņa atglauž matus tā, ka uz brīdi kļūst redzams kakls, un pagriež galvu atpakaļ. skatieni atkal sastopas, un šķiet, ka viņš nokļuvis vēl tuvāk, kaut arī tas vairs nav iespējams. viņa brūnās acis, nedaudz samiegtas, raugās ar patiesu interesi, līdz caururbjošais skatiens apstājas pie viņas lūpām. uzkavējies tur pietiekami ilgi, lai viņas iztēlē uzburtu dažādas iespējamā turpinājuma ainas, tas atgriežas pie viņas acīm. dīvainā kārtā viņa stāv pilnīgi mierīgi, rokas brīvi nokarājas gar sāniem, kaut šādās situācijās tās parasti šķiet traucējošas, nekur liekamas. pat sirdspuksti rāmi soļo tajā pašā ritmā. viņš, joprojām raudzīdamies acīs, aizsmēķē savu cigareti un dūmus pavisam lēni izpūš garām viņas kaklam tā, ka karstā elpa maigi noglāsta ādu. viņas skatiens kā hipnotizēts kavējas pie viņa lūpām, līdz pamana kustību. viņa roka apvijas ap viņas vidukli un apstājas uz muguras, maigi, bet uzstājīgi piekļaudama viņas ķermeni viņējam. caur viņas galvu auļo tūkstošiem domu, bet ķermenis neatbild. rokas joprojām atrodas tādā pašā stāvoklī. klusēdami, vērodami viens otru un kustēdamies tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai varētu ievilkt dūmus, viņi turpat stāv, līdz abiem izdeg cigaretes. viņš pakāpjas soli atpakaļ, atlaiž viņas vidukli un dodas durvju virzienā, pa ceļam saņemdams viņas plaukstu savējā. viņa paliek nekustīgi stāvam, vien atļaudama rokai sekot viņam, līdz, palielinoties attālumam viņu starpā, tā dabiski izslīd no viņa pirkstiem. viņš brīdi uzkavējas pie durvīm, pasmaida un tad pazūd. šonakt viņa nesekos...
kāpēc ne? jo tieši ar šādu jautājumu visbiežāk sākas atgadījumi ar neparedzamām sekām.
