es šovakar pūcējos. uz palodzes stāv nospiežamā kafijas kanna ar kūpošu šķidrumu tajā, balta piena kanniņa un cukurtrauks ar stāstu, nē, stāstiņu. viņš piedzima Norvēģijā. visticamāk uz turieni es lidotu, ja būtu pūce, un ja pūces būtu gājputni. un vēl es tagad apgrieztu galvu uz otru pusi tāpēc vien, ka to spētu. tāpēc vien, ka to spēju, es tagad ķeros pie nepadarītajiem darbiem. ja nav citas motivācijas, šī noder itin labi. vai pūces apmeklē iedvesma? un kāda viņa izskatās? cilvēka iedvesmai ir eņģeļa spārni, lai tā varētu lidot. pūces iedvesma droši vien ir garkājaina. varbūt pat tik garkājaina, ka, nostājoties pie koka, tās seja ir tieši tā zara augstumā, uz kura sēž pūce. es te sēžu ceturtajā stāvā. ak, kas par kājām! par kājām. man patīk siltas, rakstainas zeķes. varbūt raksti ir tie, kas ievijas manas zemes zāles stiebros un meža brikšņos, sapinas un nelaiž prom. tad pamazām piespiež apsēsties uz celma un neviena nemanīti vijas caur un ap sirdi, savelkas cieši, cieši, liek pieglausties zemei, apgulties un nekad nevēlēties piecelties. pārvērsties rakstā uz tās, kas lokās un dejo vējā virmojošā pļavā.
