Dažreiz, kad es ne no šā, ne no tā pamostos pusnaktī, man gribas aizlidot uz mēnesi. Uzsist knipi pa viņa spīdīgo pieri, kas truacē manu miegu, iebukņīt sānos un pūcīgi norūkt, lai savāc savas zvaigznes un tinas tālēs zilajās. Man gribas paņemt bajānu no gleznas virs klavierēm un iekāpt gleznā pie pretējās sienas, kur bango viļņi mīļajā Vidzemes jūrmalā, apsēsties smiltīs, spēlēt, kaut arī neprotu, dziedāt kā bērnībā pirms miega un ar skatienu pavadīt skrienošos mākoņus. Un tad aizmigt vēja šūpulī. Man gribas pamosties Limbažos uz mazās tahtiņas septiņos no rīta. Saģērbties, paēst brokastu maizītes un padzert kafiju, kuru pagatavojusi vēl naktskreklā un halātā ģērbtā mamma. Paņemt skolas somu un 7:45 stāvēt uz Jaunās ielas un gaidīt Gundegu, apzinoties, ka ātrāk par 7:55 viņa neatnāks, kaut arī skola sākas 8:00. Sveicināties ar skolasbiedriem, pierunāt Elīnu (kaut arī liela pierunāšana nemaz nav vajadzīga) arī pagaidīt kopā ar mani un tad trijatā doties uz skolu, kur mana lielākā problēma ir daudzās tukšās bioloģijas darba burtnīcas lapas. Man gribas garajā starpbrīdī aši, aši kaut ko iekost, lai pēc tam sēdētu kādā gaitenī un dziedātu kopā ar Gundegu. Un tad pie mums atnāktu Undīne ar fotoaparātu un es atrastos tajā fotogrāfijā, kas ierāmēta stāv uz klavierēm. Un tad es dotos mājās, labākajā gadījumā 15 minūtes paspēlētu vijoli, uz ātru roku izpildītu solfedžo mājas darbu (mūzikas literatūrai man nepietiktu laika) un dotos uz mūzikas skolu, kur pēc 3 mācību stundām sēdētu tāpat vien vēl vienu, kamēr Gundegai beidzas ģitāras stunda. Pēc tam mēs sēdētu pie Krampīša kabineta un dziedātu, dziedātu, dziedātu. Un kaut kad mēs sapostos mājupceļam, ietu ar līkumu, jo īsākais ceļš prasītu tikai pāris minūtes. Un tad mēs stāvētu vietā, kur mūsu ceļi šķiras un pļāpātu, raudzītos zvaigznēs, meklētu Lielo Greizo Lāci, grieztos ar ģitāras čeholu rokās, līdz beidzot šķirtos līdz nākamajam rītam. Un tad es pārnāktu mājās, kur ir pagatavotas siltas vakariņas, paēstu un sēstos pie virtuves galda, lai mācītos. Bioloģijas darba burtnīcai man līdz vienpadsmitiem laika nepietiktu neatkarīgi no tā, cikos es mācības būtu sākusi. Es ierušinātos gultā, manu kāju ielokā gulētu Fredis, naktslampas gaismā es lasītu grāmatu līdz četriem rītā un būtu laimīga.
Vai tad es neesmu laimīga? Dažreiz tiešām nezinu, vai esmu...
