šodien es domāju, kā būtu, ja es tiešām rakstītu blogu, nevis literatūru, nevis kaut ko nenosakāmu, kaut ko bezsaturīgu. pēc tam es domāju, ka nav jau vajadzīgs definēt, kas ir kas, un tad censties visu manis rakstīto sadalīt šajās kategorijās. kā būtu, ja es vienkārši rakstītu? rakstītu, nedomājot, kas tas ir, vai tas iederas blogā, kuru sākotnēji biju paredzējusi veltīt ikdienā uzkrāto emociju noplūdēm, pēc tam izlēmusi pārveidot par radošo stūrīti un vēl sazin ko. un arī saturs nav vajadzīgs. kāpēc neļaut visam plūst? kāpēc kaut kur nebūt tieši tik nenoteiktai un haotiskai, cik es esmu? nav jau jēgas censties sistematizēt vienu haosa stūrīti un pārējo ignorēt. varbūt vienkārši der kādreiz izbaudīt, iztrakoties, izpētīt, iemīļot...
šodien man bija grūta dzīve. aiz matiem izvilku sevi no gultas, kā robots izpildīdama ierastās ikrīta darbības - duša, mati, apģērbs, kosmētika, soma, kafija, brokastis, zābaki, siltās drēbes, kāpnes, durvis, iela, pietura, autobuss, pietura, autobuss, fuck, kontrole, pietura, iela, pietura, trolejbuss, pietura, iela, vārti, skola, klase... un pienāca diena - vijole, bibliotēka, kameransamblis, grupas stunda nr.1, nr.2, nr.3, kas nāca ar pilnīgu apātiju un iegrimšanu zīmēšanā. un tad durvis, iela, Narvesen (Kristīne), iela, aptieka (atkal Kristīne), pietura, autobuss, pietura, pasts, pietura, autobuss (kaut laiks ar visu autobusu kādreiz apstātos pašā tilta vidū virs balti aizsalušas Daugavas!), pietura, mājas.
pasaule ir sašķēlusies, un plaisa iet cauri mani sirdij... tikai es esmu pāris gadu simteņus par vēlu. ko cilvēks ar plaisu lai meklē 3. tūkstošgades sākumā?
mūzika: Keren Ann - It's all a lie
Konflikts ar realitāti un sapņiem? :)
AtbildētDzēstjā, aptuveni tā :)
AtbildētDzēst