aiz loga. aiz loga nav nekā. nav arī loga. bet ir aiz. izkāp no sevis, nostājies aiz savas muguras, un viss, kas ir tev priekšā, ir aiz tevis. priekšā esi tu. izdari to tūkstoš reižu. joprojām priekšā esi tu. viens vienīgs tu. pavisam vienīgs. un ir tumšs. aiz tevis ir tumšs. un tajā tumsā nav nekā. pat loga. izkāp vēlreiz, tikai vienu reizi. nostājies sev blakus, labajā pusē. sper trīs soļus prom no sevis. priekšā esi tu. tūkstoš tu. un aiz tevis ir tumšs un tur nav nekā. arī loga nav. ir tikai aiz. un tu.

aktrise

priekškars ir nolaists.

visu dienu viņa ir pavadījusi viena. bijusi tik īsta, cik iespējams. godīga pret sevi. pret citiem? jā, ja ar vārdu citi saprotam tās četras sienas, kas viņu ieskāva, gleznas, kas skumji noraudzījās uz mazo, vientuļo cilvēku, kas viņa ir patiesībā, kad neviena nav klāt. mājās bija kluss, brīžiem tikai kaimiņi skaļāk klausījās kādu iemīļotu dziesmu vai arī apņēmīgākiem soļiem devās no vienas uz otru telpu. viņas ceļš ik pa laikam veda tikai uz virtuvi, lai pagatavotu sev kārtējo kafijas tasi. nē, ne jau tādu mazu un trauslu. viņa taču bija īsta, kafiju viņa dzer no buljona krūzes. šī ir viena no retajām patiesībām, kas pavada viņu arī ikdienā. patiesība, par kuru viņai nav neērti. viņa bija nolēmusi kādu brīdi arī veltīt nekā nedarīšanai. viņa skatījās filmu ar laimīgām beigām. prātā nemitīgi rosījās ironiskas domas par to visu, par dzīvi. viņa smējās. bet pār vaigiem neizprotami ritēja rūgtas asaras. viena no patiesībām, kura nekad ar viņu nav ikdienā. viņa ir izcila aktrise. kuram gan vajadzīgas asaras? tās visu tikai sarežģī, neviens negrib tās redzēt. viņa norija kamolu kaklā, izmocīja smaidu un kādu ironisku piezīmi. una y otra vez, līdz tā kļuva par ikdienu. viņa vairs pat nezina, kuri ir tie brīži, kad acīs sariešas asaras, jo nosacījuma reflekss tās iznīcina jau iedīglī. varbūt pat labāk ir tā, jo rokas, kas tās notrauc, tāpat vienmēr ir viņas pašas. un ja nenotrauc, tad asaras nožāvē apkārt esošais gaiss, lēni un mokoši, atgādinādams, ka neviena cita šeit nav. viņai patīk vienatne, taču ne vientulība. agrāk viņa jutās pašpietiekama, bet tagad pat ļaužu pārpildītā vietā viņu pēkšņi var pārņemt vientulības sajūta. tukšums, kas nāk no iekšienes. ja blakus kāds pamana pārmaiņas viņas sejā, viņa tūlīt pat atbild, ka ir aizdomājusies par kādu tajā brīdī aktuālu tēmu, un pauž kādu viedokli par to. vislabāk nepopulāru. neviens pat nezina, kādas ir viņas patiesās domas, dažreiz arī pati ne. un ir labi tā - nezināt. gandrīz nemanāms tad kļūst pašapmāns, kurā viņa dzīvo. vakarā, kad viņa vairs nav viena, uz kādu brīdi pazūd viņas talants. pa visām porām laukā grib brāzties patiesība. viņa sakopo visus spēkus, izdara līdz galam darbību, ko iesākusi, un ātri aizver aiz sevis istabas durvis. viņa atļauj pār vaigiem noritēt dažām patiesības lāsēm, ķermenim drebēt, kamēr viss gāžas pāri malām. kad daļa smaguma aizgājusi, viņa atkal noslēdzas, noslauka asaras, dziļi ieelpo, izelpo...

priekškars paceļas.