manas mūžības

45 minūtes gaidīšanas var šķist kā mūžība. taču arī mūžība reiz paiet, un es skrienu tālāk, pretī nākamajai - klusai, mājīgai, pārņemošai, sagūstošai, kaitinošai, tādai, no kuras es bēgu, atpakaļ neskatīdamās, līdz paklūpu un iekrītu vismūžīgākajā mūžībā. tur laiks pazūd kā melnajā caurumā, kurš izsviež mani ar visu mūžību laukā, kad pašam labpatīk. tikko modusies Daugava plaši atver savas tumšzilās acis, saule jau riet, un šodiena, vilcienu sabradāta, uz dzelzceļa tilta sadeg sarkanās ugunīs.

par pelēku pelēkāki pelni pārklāj pasauli...

cucurrucucu paloma

elpojiet dziļi!

un neņemiet galvā, ka dvēseli plosa viesuļvētras, kas saceļ milzīgus viļņus, lai tie aizskalotu nodarījuma pēdas. tas nekas, ka pat milzu vilnis neaizskalo visu, nekas, ka paliek pāris zāles stiebru, kas izkalst saulē un sāpīgi dur, atgādinādami par bijušo. nekas...

elpojiet dziļi!

ļaujieties nāvējošām kaislibām, ļaujieties aso stiebru dzēlieniem, ļaujieties! krītiet bezdibeņos, visos pēc kārtas, ļaujieties sāpēm, kas pārņem visu esību brīdī, kad kritiens beidzas, iegrimstiet oļu starpās. kliedziet!

tikai elpojiet dziļi...

mīliet, ienīstiet līdz galējībām, skumstiet un priecājieties, lidojiet un lieniet pa zemes virsu. dzīvojiet!

bet neaizmirstiet - elpojiet dziļi!

gultā ar kaimiņiem pret pašas gribu

mana gulta atrodas pie sienas, aiz kuras norit kaimiņu pēdējā laikā ļoti aktīvā un klišejām pārbāztā intīmā dzīve. man jau nebūtu nekas pretī pret šādu threesome, ja man būtu kaut kādas novirzes un ja vien tas nenotiktu tik skaļi, ka uzrauj mani no miega un neļauj aizmigt, līdz viss norimis. kaitinoši, vai ne? vēl jo vairāk kaitina fakts, ka kaimiņos mītošais šiva, kas tik dievišķi aplaimo savu parvati, nespēj paciest manu klavierspēli pēc septiņiem vakarā, tāpēc tikpat aktīvi, cik tagad iegurni pret, khm ***, tādos gadījumos viņš sit dūrē savilkto plaukstu pret sienu. nesaprotu, vai man vajadzētu izmēģināt tādu pašu taktiku vai izvēlēties ko inteleģentāku, lai atriebtos, piemēram, pārstumt atpakaļ klavieres pie sienas, kur šobrīd ir mana gulta...

saplosīta

vējš mani šodien saplosījis gabalos. pinkainie, kopš pēcpusdienas joprojām neķemmētie mati nevīžīgās šķipsnās krīt pār pieri. skropstu tuša nenotīrīta drūp aizvien sīkākos gabaliņos ik reizi, kad aizmirstos un saberzēju acis. klausos mazliet smeldzīgu mūziciņu (mūziciņa ir viss, ko nevar apzīmēt ar vārdiem "klasiskā" vai "akadēmiskā"). no astoņpadsmit svecēm, kuras atrodas manā istabā, šovakar iedegtas tās četras, kuras iestiprinātas ar smiltīm pildītā puķpodā uz pianīna. pārlieku spoža gaisma vēja saplosītajiem ir kaitīga. kaitīga ir arī nemanāma zoda pacelšana, kas liek skatienam notvert pretī ieinteresēti verošos silti brūnu acu pāri. kaitīgi ir pēc tam braukt autobusā kopā ar šo brūno acu pāri, stāvēt tam iepretim gandrīz blakus sešu pieturu garumā, skatīties un nenovērsties, bet baidīties izrunāt kādu vārdu, lai neizjauktu mirkļa burvību (lai gan - tīri tehniski sešu pieturu garš ceļš neietilpst laika posmā, kas atbilst mirkļa kategorijai, tādēļ mirkļa burvības izjaukšana šādā gadījumā nav iespējama). ir kaitīgi pēkšņi samulst un godīgi izkāpt no autobusa savā pieturā, ļaujot brūnajam acu pārim aizbraukt kaut kur nezināmā tālumā, lai pēc tam visu vakaru domīgi grauztu sāļu popkornu no milzu bļodas, nemitīgi domātu par to pašu acu pāri, tik skaidru un pazīstamu, un ar visu savu atomu kodoleneģiju tik skaudri izjusu savu saplosītību.

sīkumiņi

• man tā patīk mans blogs, ka es gandrīz nospiedu "sekot". gandrīz... kas būtu, ja es nospiestu? vai tad kaut kas slikts var notikt? vai es atklāšu, ka pati sev sekot nevaru, vai arī manā emuāru sarakstā parādīsies arī jaunumi no mana bloga?
• Cosmopolitan izlasīju, ka vīrieša smadzenēs pāreja, kas atbildīga par komunikāciju starp puslodēm, ir mazāka nekā sievietēm, tāpēc vīrietim esot grūtāk nekā sievietei tikt galā ar daudzām domām vienlaicīgi, un viņam piemītot vienvirziena domāšana. man liekas, ka tas vīriešus pasargā no sieviešu vidū tik izplatītā talanta padarīt savu dzīvi maksimāli sarežģītu. šeit, lūk, izskaidrojums, kāpēc vīrieša dzīve ir vieglāka nekā sievietes.
• ir jauki brīvdienu vakaros tīstīties segās, lasīt, lasīt, lasīt, klausīties labu mūziku, malkot tēju, sajust kūstoša parafīna smaržu no svecēm, prātot visādas sīkas un milzīgi nozīmīgas lietas... un tad pēkšņi attapties, ka gribas kaut ko garšīgu, izlekt no gultas, plikās kājās uzaut jetiju zābaciņus, uzraut mugurā biezo dūnu jaku, desmit minūtes pirms tuvējā veikala slēgšanas lidot lejup pa trepēm rūtainās pidžammbiksēs, radot dzīvības briesmas tiem, kas tik vēlā vakara stundā nez kāpēc atrodas trepju telpā, uzvarošu sejas izteiksmi atraut veikala durvis un gandrīz nobrēkties "labvakar!", izraisot labsirdīgu smīnu pārdevējas sejā, nopirkt cepumiņus, apgriezties promiešanai, attapties ar seju krūtīs kādam pasakaini pievilcīgam kaimiņu mājas iedzīvotājam ar gandrīz identiskām pidžammbiksēm čībainās kājās, nomurmināt kaut ko "tā tak' var apsaldēties..." stilā, samulst un nesties laukā pa veikaliņa durvīm, pirms viņš paspēj ievilkt elpu, lai kaut ko atbildētu, un pēc tam visu vakaru, graužot cepumus, prātot, ko viņš varētu būt atbildējis un pie kā tāda negaidīta tikšanās būtu varējusi novest nākotnē.
• sevi vajag mīlēt un atteikties no neveselīgiem ieradumiem, kā gaļas ēšana un pūdēšana kaut kur sava ķermeņa iekšienē. sevi vajag mīlēt un atļaut lutināt ar patīkamiem sīkumiem, kas uzlabo dzīves kvalitāti. sevi vajag mīlēt un netaupīt sapņa īstenošanai.

kūstošie jumti

sakiet, ko gribat, bet man šodien ir pavasaris.

Rīgas centrā jumti uz nejauši izvēlētu cilvēku galvām met sniega blāķus, uz ietvēm sniegs kūstot rada ledus tuksnešus. ejot garām ziedu kioskiem pie Vērmanes dārza, iekļūstu maiga rožu aromāta virpulī un smaidot samiedzu acis vai nu labsajūtas, vai spožās saules dēļ. nez no kurienes gandrīz zem kājām uzrodas skaļi čiepstoši zvirbulēni, kuri it kā ķircinoties apmet loku ap mani un uzspurdz augstu blakus esošā ozola zaros, kur viņus ar sajūsmas saucieniem sagaida pārējie pelēkie čiepstētāji. es nopērku gardu kafiju un pa Tērbatas ielu lēnā solī dodos Stabu ielas virzienā, pļāpādama pa telefonu un izbaudīdama to, ka nesalsts pirksti. cilvēki neticamā ātrumā dodas katrs no sava punkta A un punktu B, mašīnas taurē, apstādamās cieši klāt kādam tūļīgākam gājējam, kas nelaikā atrodas uz pārejas pie luksofora, man garām, sirēnām kaucot, aiztraucas neatliekamās palīdzības auto un šķiet, ka neviens pat nemana... bet man vienalga. sakiet, ko gribat!

man šodien ir pavasaris!