viņa naktīs guļ uz dīvāna. čīkstēdams un brakšķēdams tas ļaujas izvilkšanai katru vakaru un klusēdams pacieš baltā palaga izlīdzināšanu pār savu muguru. viņa nevērīgi vienā dīvāna galā uzmet spilvenu, paņem segu un ierušinās uz miegu, muguru cieši piespiedusi vēsajai sienai. pār acīm viņa pārvelk miega brilles, vienā rokā sažņaudz rotaļu lācīti, otrai ļauj brīvi gulēt turpat blakus spilvenam. no plaukstas locītavas līdz ar pulsu viļņveidīgi izplatās medaini aicinoša jasmīna smarža. šķiet, dzirdams, nē, saožams kluss "nāc... nāc... nāc... nāc..." bet neviena nav. apkārt joprojām izplatās tumsa, nakts nāvējošais klusums un aukstums no sienām. un tam visam pa vidu dzīvības un jutekliskuma piesātināta smarža. pēkšņi izvilktais dīvāns šķiet neizmērojami liels. un viņa tik viena... roka nedroši pastiepjas, bet tur, kur tai vajadzētu atdurties pret kādu siltu muguru, tā sastop tukšumu. tāpat tumsā viņa žigli izraušas no gultas, sastumj dīvānu un atkal apguļas, tikai tagad rokai vairs nav, kur stiepties un meklēt neesošo. vien straujā kustība istabā sacēlusi veselu smaržas mākoni, kas nu jau kā izmisīgs kliedziens gaist: NĀC! Nāc! nāc! nāc... nāc... nāc...
