pusdārgakmens

Gaisma ir viena no pasaules parādībām, kuru apbrīnoju visvairāk. Mirklis, kad ieraugu kādu no tās tūkstošiem seju, vienmēr ir kas jauns, pārsteidzošs, dzīvību rosinošs. Katra rasas lāsīte, kas mirdz, sapinusies zirnekļa tīklā, katrs stars, kas saullēkta agrumā laužas cauri bieziem miglas vāliem, katra ēna, ko met saulrietā liesmojošie priežu stumbri silā. Un tik ļoti svešas tik ilgi ir bijušas šo brīžu ieskandinātās dvēseles stīgas! Bet nu es saprotu, nu es pazīstu.

Ne katrs spēj novērtēt neapstrādāta akmens skaistumu, bet vai tas nozīmē, ka tā nav? Ne katru izdodas atrast, ne katrs no atrastajiem piemērots slīpēšanai. Tomēr tas nemaina būtību. Ja gaismas stars akmenim cauri lauztos, tas atklātu savu skaistumu. Mana dvēsele ir ametists. Daļa no tā ir kristāldzidra, daļa - dūmakaina. Tas ir akmenī iesprostots mākonis - lieli, pelēki padebeši, kas dažkārt pasauli padara drūmu un nedraudzīgu, taču citreiz izkaltušu zemi pārvērš ziedošā pļavā. Ilgu laiku es sevī esmu saskatījusi tikai šo mākoni, kaut neskaitāmas gaismas sejas caur to ir spoguļojušās manas dvēseles skaidrajā pusē. Atvērtā plaukstā, ne sažņaugtā dūrē guļ manas dvēseles akmens un beidzot ir redzams viss.

Cik drūma var būt diena, kad aizmirsti - aiz mākoņiem ir dzidra debess; 

cik gan vienmuļas var būt skaidras debesis! 

atgriešanās.

Atsākt vai neatsākt blogošanu?

Tā pirms mirkļa sev jautāju, zinādama atbildi, pirms izskanēja jautājums. Patiesā izvēle bija starp rakstīšanu tepat un kaut kā jauna veidošanu. Otrās izvēles loģika sīkās šķembās tika satriekta mirklī, kad pārlasīju pēdējos divus ierakstus. Šīs vietnes jēga vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk saprotamos vārdos paust manas būtības pārdzīvojumus mijiedarbībā ar pasauli; vairāk gan ar mani pašu, jo pasauli, šķiet, vēl neesmu aizsniegusi. Joprojām, tāpat kā toreiz.

No mājām mani šķir aptuveni 1500 kilometru. Neatkarīgi no tā, kur atrodos. Pazudusi pasaulē, sevī... Apbrīnojami, ka tieši to pašu tikai citiem vārdiem esmu šeit rakstījusi atkal un atkal, un atkal, taču tikai tagad beidzot spēju skaidri formulēt šo sajūtu sev saprotamā veidā. Dodoties prom uz ilgāku laiku, līdzi paņemtā bagāža agri vai vēlu tiks visa izņemta no kofera, jo nekā cita jau tev nav. Tikai šķietami nepieciešamākais. Un lai cik rūpīgi tu visus sīkumus esi salicis un rāvējslēdzēju, virsū sēdēdams, ar grūtībām aizvilcis, pirmās lietas laukā jāizņem jau lidostā, jo tiem dažiem simtiem gramu tomēr ir nozīme - ja vēlies pārsniegt atļautās robežas, jāmaksā. Ja nav, ko maksāt, atsakies. Tu pieņem ātru lēmumu no kofera izņemt siltāko džemperi, jo tur, uz kurieni dodies, taču vēl ir vasara. Kam gan prātā tādos brīžos ir rudens, kura pienākšana tik ilgi nemaz nebūs jāgaida. Tā nu vēl reizi pirms drošības kontroles atskaties uz mīksto, silto džemperi mammas rokās, bet daudz laika domāšanai nav. Vēlreiz pamāj ar roku un dodies tur, kur vasara jau gaida. Kādu laiku tavu prātu aizņem visi jaunie iespaidi un domāt par līdzpaņemto bagāžu vispār nav laika - kas vajadzīgs, to paņem, un skrien tik uz priekšu. Pēc mēneša esi apradis ar jauno dzīvesvietu un tuvojas rudens. Tu atver savu koferīti, meklēdams ko noderīgu siltuma saglabāšanai. Bet džempera tur nav. Nav arī tukšuma. Tā vietā ir šķietami nekam nederīgas lietas. Un tad tu beidzot saproti, ka patiesībā no aukstuma tevi neglābtu arī džemperis, jo tā funkcija bija tikai aizbāzt tukšumu, kas bija izveidojies ne visai labu bagāžas kravāšanas iemaņu dēļ. Bet te nu tā ir - tava bagāža. Un tu. Ar visu savu tukšumu, kam jāļauj augt. Pa vienai vien ņem laukā lietas, tiešām vajadzīgās atstāj, no liekajām atbrīvojies un sāc visu no jauna. Un zini, ka dziesma nav par krekliem.