es dzīvoju uz pakalna. tepat netālu ir mežs. mana iela ir priekšpēdējā, augstāk ir vēl viena maziņa, kurai vienā pusē ir māju pagalmi, bet otrā - jau minētais mežs. es tur vēl neesmu bijusi, bet tas nekas. viņš pats nāk pie manis, kad sēžu uz terases un malkoju kafiju. blakus esošajos ķiršos nobriedušas ogas, strazdi un sīļi lido ar tām mieloties. strazdu iela, tāds arī ir nosaukums, ja to iztulko.
lejā ir upe, tur dzīvo pīles un gulbji. laiku pa laikam garām pabrauc kāds patruļas kuteris, neliela jahta vai kravas kuģītis. nedaudz tālāk, ejot gar krastu, var satikt zirgus, kuri noskatās uz mani gudru skatienu, it kā zinātu visu par manu pagātni, tagadni un nākotni. arī šejienes cilvēkiem piemīt šāds skatiens, sevišķi tiem, kuru matos vietām mirdz sudrabs, bet acīs joprojām sprēgā jauneklīgas uguntiņas.
katru dienu noteiktos pulksteņa laikos zvana baznīcas zvani, un mana laika izjūta mainās. ir taču tik labi atstāt laika pieskatīšanu kāda cita ziņā, lai nodotos savas dzīves dzīvošanai un baudīšanai. Ziedonis reiz teicis, ka laime ir laika, ne telpas kategorija. es piekrītu.
