saplosīta

vējš mani šodien saplosījis gabalos. pinkainie, kopš pēcpusdienas joprojām neķemmētie mati nevīžīgās šķipsnās krīt pār pieri. skropstu tuša nenotīrīta drūp aizvien sīkākos gabaliņos ik reizi, kad aizmirstos un saberzēju acis. klausos mazliet smeldzīgu mūziciņu (mūziciņa ir viss, ko nevar apzīmēt ar vārdiem "klasiskā" vai "akadēmiskā"). no astoņpadsmit svecēm, kuras atrodas manā istabā, šovakar iedegtas tās četras, kuras iestiprinātas ar smiltīm pildītā puķpodā uz pianīna. pārlieku spoža gaisma vēja saplosītajiem ir kaitīga. kaitīga ir arī nemanāma zoda pacelšana, kas liek skatienam notvert pretī ieinteresēti verošos silti brūnu acu pāri. kaitīgi ir pēc tam braukt autobusā kopā ar šo brūno acu pāri, stāvēt tam iepretim gandrīz blakus sešu pieturu garumā, skatīties un nenovērsties, bet baidīties izrunāt kādu vārdu, lai neizjauktu mirkļa burvību (lai gan - tīri tehniski sešu pieturu garš ceļš neietilpst laika posmā, kas atbilst mirkļa kategorijai, tādēļ mirkļa burvības izjaukšana šādā gadījumā nav iespējama). ir kaitīgi pēkšņi samulst un godīgi izkāpt no autobusa savā pieturā, ļaujot brūnajam acu pārim aizbraukt kaut kur nezināmā tālumā, lai pēc tam visu vakaru domīgi grauztu sāļu popkornu no milzu bļodas, nemitīgi domātu par to pašu acu pāri, tik skaidru un pazīstamu, un ar visu savu atomu kodoleneģiju tik skaudri izjusu savu saplosītību.