saulrietā

manā dzīvē pēdējā gada laikā noteikti ir bijušas vismaz 700 reizes, kad esmu apņēmusies kaut ko sākt darīt regulāri. bet kālab lai cilvēks ar otro vārdu neregularitāte kaut ko tādu apņemtos? sistēma ir mana lielā sāpe, man nepatīk sistēma ar savu regularitāti. man patīk, ka mājai aiz loga no aprūsējušā, ar sniegu daļēji noklātā jumta aug četri skursteņi, katrs savā vietā bez jebkādas simetrijas. es jau saprotu, ka tas tā tikai no mana skatupunkta izskatās, bet ļaujiet mazliet pasapņot, kamēr saule tuvojas horizontam, kļūdama aizvien sārtāka un mezdama sarkana luktura ēnas pāri visai Rīgai, bez kauna norādīdama uz pilsētas grēcīgo dabu. un kamdēļ gan kaunēties, ja pašai pilsētai nav kauna? viss plašais debesjums pagaidām naivi zils, bet pamales jau vienojas sazvērestībā ar liesmojošo sauli. maigās blondīnes pārtop ugunīgās rudmatēs, kuru acīs dzirkst velnišķība, līdz sadeg, un nakts tumsā mājup aizsoļo noslēpumaina brunete. šīs pārmaiņas ir cikliskas kā viss sievietes dzīvē. esmu blondīne, bet vairs ne maiga, jo dažus ciklus jau pārdzīvojusi. manī netverami spoguļojas rudmates velnišķība un brunetes noslēpums. vēl daži cikli un tas viss būs sajaucies gandrīz vienlīdzīgās proporcijās, bet kura puse dominē? to varat vien naktīs zvaigznēs mēģināt zīlēt.