Gaisma ir viena no pasaules parādībām, kuru apbrīnoju visvairāk. Mirklis, kad ieraugu kādu no tās tūkstošiem seju, vienmēr ir kas jauns, pārsteidzošs, dzīvību rosinošs. Katra rasas lāsīte, kas mirdz, sapinusies zirnekļa tīklā, katrs stars, kas saullēkta agrumā laužas cauri bieziem miglas vāliem, katra ēna, ko met saulrietā liesmojošie priežu stumbri silā. Un tik ļoti svešas tik ilgi ir bijušas šo brīžu ieskandinātās dvēseles stīgas! Bet nu es saprotu, nu es pazīstu.
Ne katrs spēj novērtēt neapstrādāta akmens skaistumu, bet vai tas nozīmē, ka tā nav? Ne katru izdodas atrast, ne katrs no atrastajiem piemērots slīpēšanai. Tomēr tas nemaina būtību. Ja gaismas stars akmenim cauri lauztos, tas atklātu savu skaistumu. Mana dvēsele ir ametists. Daļa no tā ir kristāldzidra, daļa - dūmakaina. Tas ir akmenī iesprostots mākonis - lieli, pelēki padebeši, kas dažkārt pasauli padara drūmu un nedraudzīgu, taču citreiz izkaltušu zemi pārvērš ziedošā pļavā. Ilgu laiku es sevī esmu saskatījusi tikai šo mākoni, kaut neskaitāmas gaismas sejas caur to ir spoguļojušās manas dvēseles skaidrajā pusē. Atvērtā plaukstā, ne sažņaugtā dūrē guļ manas dvēseles akmens un beidzot ir redzams viss.
Cik drūma var būt diena, kad aizmirsti - aiz mākoņiem ir dzidra debess;
cik gan vienmuļas var būt skaidras debesis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru