rudeņi ir tie gadalaiki, kad nelasās. un nerakstās. grāmatas, papīri un datoru taustiņi visās malās, bet iekšā pilns tukšumu. tik pilns, ka vai pušu sprāgst. ausīs lien skaņas un trokšņo, un atbalso, balso, also, so, o, o... ielas klusums rēnā rudens vakarā un to pārtraucošs autobusa rūciens pieturā tepat pie mājas. tas ritms, ko veido kanalizācijas vāks, auto riteņu sašūpots. tā melodija, ko birstot no koka, pret ietvi atduroties spēlē liepu lapas. pavasarī viņas, neviena nemanītas, izplaukst tumsā un klusumā. rudenī - tikko dzirdami nospēlē pašas sev sēru maršu. ja prastu kā viņas, es tagad ar vijoli gulētu tepat lejā pie pieturas. spēlētu gaistošu melodiju vakara klejotājam, kura soļi jau gaist Arkādijas virzienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru