Ar tējkaroti šķūrēju bļodiņā saldējumu, kas tur kā sniegs saputināts. No lielās kupenas atdalu mazāku un lieku mutē, kur tā kūst it kā saulstaru sastapusi. Un vēderā sīkām pārsliņām snieg sniegs, līdz balts aukstums pārklāj mani no matu galiņiem līdz papēžiem, un šķiet, ka pa degungalu laukā ar savu cirvi, spārdīdamies un lādēdamies, brien lausks. Vien kaklā paliek dzirkstoša kņudēšana, un rokas kā zemē sadurti šķēpi klāj uz augšu saslējušies matiņi.
brrrrr. cik labi, ka sezju silta istaba. :)
AtbildētDzēstjā, jā, vēl labāk būtu ar karstas tējas krūzi rokā :)
AtbildētDzēst