Vislabāk man padodas aprakstīt nekad nenotikušas situācijas, un es apzinos, ka arī šoreiz stāsts būs par to pašu - neko. Bet gribas, lai būtu par kaut ko... Vai arī savā pārdrošības pilnajā maksimālismā apgalvot, ka rakstīšu par lielo un neaptveramo visu, un, cik vien ir manos spēkos, cerēt: ja to nespēju pati, vismaz kāds man noticēs. Kaut vai ar vissīkāko dvēseles stūrīti pašā dziļākajā esības bezdibenī. Jā, tagad, kad pašas lepnības pilnā ticība sev ir sabrukusi, es no visas sirds un līdz pēdējam elpas vilcienam centīšos mīlēt un cerēt uz To vienīgo, kurš savas dabas dēļ vienkārši nevar zaudēt savu ticību vai atmest kaut kam ar roku. Turiet īkšķus... vai, vēl labāk, lūdziet par mani.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru