...pēdējā laikā daudz nerakstu. toties spēlēju un klausos. klausos, kā pukst mana sirds absolūtā harmonijā ar to, kā spēlēju. trīs ceturtdaļas, polifonija, nebeidzama astotdaļu kustība, metronoms nepielūdzami sit takti ceturtdaļās, pat neapdomādams iespēju piekāpties man (būtu jauki, ja šāda iespēja pastāvētu), un tad es piefiksēju, ka mani sirdspuksti uz katriem trim metronoma klakšķiem sākuši pieklauvēt divreiz. un es spēlēju tā, kā vienmēr liek skolotājs, kad jautāju "kā?" - kā sirsniņa liek :)
ja mēs vienmēr spēlētu kā sirsniņa liek, nevis kā liek skolotāji, būtu izcepti pirmās klases mākslinieki. :D
AtbildētDzēstreizēm tomēr vajag sadumpoties.
nē, man liekas, ka vajag jau arī dažreiz skolotājus klausīt, lai izceptos par augstākās (nevis pirmās, jo tas izklausās pēc skolas) klases mākslinieku - kurš tad cepumiņam piešķir perfektu formu, kraukšķīgumu un brūnuma pakāpi, ja ne cepējs ;)
AtbildētDzēst